Kni virtuve

love yourself more

Ir!

Kaut kur starp maizes grauzdēšanu un pārējo atribūtiku virtuvē ieplūda svešāda skaņa no nekurienes. Sajūta, it kā veļasmašīnā pulvera nodalījumā atdzīvojies burbuļotu ūdens. Aizmirstot par izsalkumu, paliecos uz loga pusi. Radiatori. Tur nu tā nāca – apkure! Kā tāds strautiņš izsaluša meža vidū. Runā, ka vēsā telpā varot labāk izgulēties. Šaubu nav, ja pirms tam vispār izdodas aizmigt. Divu segu tuntulēšanās ēra tuvojās savam finišam, lai gan jāatzīst, ka no vizuālā skatu punkta, tās divas segas izskatījās kā no tām parauggultām veikalā. Mazliet. Ieslēdz stāvlampu un vispār var par sevi iesmiet, pinterests gatavais. Visādi citādi, atkal varēs gulēt pliks. Pliks un nabadziņš, pliks un nabadziņš..
Foto ilustratīvi sildoša nozīme.

Lai silti!

Kā piespiesties?

Un vai vispār piespiesties?
Vai lietas būtu darāmas ar varu? Vai tām tiešām jānāk pasaulē caur negribu, kā pieņemts teikt? Vai mūžīgais uzmundrinājums “vajag tikai sākt” ir vienmēr vietā? Vai nevarētu būt tā, ka iekša ar visu savu pretestību grib pateikt, ka tieši to sākt nevajag?

Es te sēžu un mazliet mokos, jo visa mana iekšā skatās uz grāmatu, kuru sen jau vajadzēja sākt un tagad pabeigt, bet es nespēju to pat atvērt. Kaut kur klusu istabas stūrī sēž sajūta, kura pie sevis bubina, ka vajag tikai sākt, bet šī stulbā sajūta nesaprot, ka tieši tur ir problēma. Problēma ir sākt.

Un vēl es domāju, vai ir vērts “elpināt” un “modināt” lietas, notikumus un paradumus, kas savā ziņā ir miruši? Skatos uz virtuvi. Nu tāda pamirusi. Vai ar visiem šāda tipa ieradumiem nav tāpat kā ar pamirušām attiecībām, kuras mēs turpinām darbināt tikai tāpēc, ka apkārtējiem kauns atzīties, ka kaut kas kaut kādā brīdī ir beidzies? Ja tā padomā, kāda gan daļa apkārtējiem, ja pat sev ir neērti atzīties, ka kaut kas ir beidzies? Atzīties sev un nešaustīt.

Tā es te sēžu un mokos. Ne īsti lasīt, ne rakstīt.
Viss beigsies ar ierušināšanos zem segas un nekad nepiepildāmo solījumu – pavisam noteikti rīt.

Lai silti!

Man ir sapnis

- Tu pārvākties netaisies?
– Jo? Pārvākties pārvākšanās pēc?
– Nu ja.
– Tu pa logu paskatījies?
Man ir tāds naivs sapnis: atnāku vakarā mājās, krēslo, paskatos pa logu, bet tur tajā mājiņā logos deg gaisma, bet tad laikam te jādzīvo mūžīgi. Lūk, bet vakardien rietēja saule.

Vispār šķiet, ka šis sapnis ir tikpat naivs kā tālajos deviņdesmitajos mācīties Alūksnes sākumskolā, zināt, ka tur kādu kilometru tālāk ģimnāzijai ceļ vēl vienu ēku, kurā būs baseins un pie skolas – stadions. Skolu uzcēla, es pat to absolvēju, baseina nav, kur nu vēl stadions. Bet par šo māju es gribētu kļūdīties. Gribētu kļūdīties un redzēt, kā tā gaisma tur tajos logos.. eh.

Lai sapņi piepildās!
(varbūt jau šajās brīvdienās)

Tev somā tur vēl ir vieta

Pirms trīspadsmit gadiem es pārbēgu no Alūksnes uz Rīgu labākas dzīves meklējumos. Mēs visi no kaut kurienes bēgam. Visbiežāk no sevis.

Silva saka, ka tās paciņas un pakas, ko svētdienu un citu dienu vakaros ievedam te pilsētā, ir kā mūsu labākās dzīves humānā palīdzība, jo ziniet, no kultūras vien nepaēdīsi, un Rīgas restorāni nemāk kā mamma un tētis to zivi papīrā, tos gurķus un tomātus maisiņā, tos šajā vasarā vāktos liepziedus un gaiļbiksīšus, tās lauku olas, tos pašu audzētos kabačus. Neviens viesmīlis nekad neteiks, vai tev tur vēderā (šajā gadījumā, somā) ir vieta. Neviens. Bet mamma vienmēr pajautās, nē, pat nejautās, viņa parādīs, kur vēl kaut ko var ielikt.

Un tad, sēžot sastrēgumā, domāju, nez, cik litriem zupas, cik kilogramiem kartupeļu, tomātu, gurķu, cik kotletīšu sēž tagad automašīnās tieši šajā lēnīgajā rindā un gaida, kad nonāks galapunktā. Iespējams, tā ir maģiskākā rinda. Rindas, kas iebrauc pilsētā. Ar pārbēdzējiem labākas dzīves meklējumos.

Lai koša nedēļa!

Pamosties

Nezinu, ko tieši domā augusts, bet tas, cik ļoti viņš cenšas šajās nedēļās, rada sajūtu, ka viss, ko viņš grib pateikt, ir – lai kurš tev nāktu pēc manis, es tik un tā būšu labāks.

Kāds teiks, ka vasara ieradusies par vēlu… Kā tas ir – par vēlu? Neatbilst tavam plānam? Neatbilst tam, ko skricelēji uz lapas? Viss ir tad, kad ir. Tas, ka kaut kas notiek vēlāk vai ātrāk, nekā esi plānojis, nekādā ziņā nenozīmē, ka tas notiek nelaikā. Tas ir tevis izgudrotajā nelaikā. Tikai tik. Mūžīgi gaidot īsto laiku, īsto brīdī, var arī neko nepiedzīvot. Var to “tieši laikā” nepamanīt.

Ticu, ja kaut ko glabā nebaltai dienai, to noteikti arī sagaidīs. Tāpēc maini skatu, maini virzienu – tagad. Augustu noslēdzu ar regulāro tagad, kurš rezultējas ar to, ka kāda no sienām zaudē tapeti. Gadu dzīvot ar sajūtu, ka nu paskatīties, kā būs, paskatīsies un pacietīsies. Un tā es ciešos, skatos uz vadu, kurš izspiedies zem tapetes kā tāda milzu vēna un mani kaitina. Kaitina un neļauj pielikt pie sienas gleznas, jo es gaidu īsto brīdi tā likvidēšanai.

TAGAD!

Man ir tāds ieradums, lai cik arī vēls nebūtu, trauki ir jānomazgā. Tagad! Nē, man nav apmātība ar kārtības mīlestību. Man ir svarīgi, kādā vidē es modīšos. Tieši tas brīdis, pamošanās brīdis, un vai tādā vidē man gribēsies celties un kaut ko darīt. Kopš tā brīža, kad beidzot saņēmos uzlabot dzīves apstākļus, man ļoti patīk mosties. Man ļoti garšo rīti.

Tāpēc mosties. Tagad. Tāda augusta vairs nebūs.

Un pagatavo kafiju savā skaistākajā krūzē.
TAGAD!

Labrīt, Miera iela #12

Tik dažādi tie rīti. Aust saule, kaut kur viegla migla un pirmie ielā grabinās atkritumu izvedēji, savukārt es, atverot logu, priecājos,ja izdodas ieraudzīt citu manu Mierielas pastkartīšu ainu. Te divas.

Un te mirklis, kāds būs skatāms pēc dažām stundām.

26042015_0010copy

Tā tā diena mostas, un mosties arī tu!

Košu dienu!

Nekur. Neko. Brīnišķīgi.

Ir pagājis laiks, kad pēc nedēļas nogales, kurā neko nepaveicu, sevi šaustīju ar domu, kā tā var. Kā tā var, ja ir divas brīvas dienas, bet neviena ziloņa, neviena jēdzīgi padarīta darba. Kā tā var? Pavisam elementāri. Var!

Ikrīta ieraksta rakstīšana gadiem ir bijis kā rituāls, kā regularitātes vingrinājums, kā rīta rosme (vakarā), tieši tāpat – ziloņi. Nē, es netaisos pārtraukt, taču tas, ko šobrīd piedzīvoju, saucas negribu. Es gribu jebko citu, tikai ne šo, turklāt labākais šajā procesā ir tas, ka man nav pilnīgi nekādu sirdsapziņas pārmetumu.

Un kā ir ar tevi?
Cik brīnišķīgs bija tavs nekur un neko šajā nedēļas nogalē?

Lai silti!