Ir pagājis laiks, kad pēc nedēļas nogales, kurā neko nepaveicu, sevi šaustīju ar domu, kā tā var. Kā tā var, ja ir divas brīvas dienas, bet neviena ziloņa, neviena jēdzīgi padarīta darba. Kā tā var? Pavisam elementāri. Var!

Ikrīta ieraksta rakstīšana gadiem ir bijis kā rituāls, kā regularitātes vingrinājums, kā rīta rosme (vakarā), tieši tāpat – ziloņi. Nē, es netaisos pārtraukt, taču tas, ko šobrīd piedzīvoju, saucas negribu. Es gribu jebko citu, tikai ne šo, turklāt labākais šajā procesā ir tas, ka man nav pilnīgi nekādu sirdsapziņas pārmetumu.
Un kā ir ar tevi?
Cik brīnišķīgs bija tavs nekur un neko šajā nedēļas nogalē?
Lai silti!