Labrīt, Miera iela #12

Tik dažādi tie rīti. Aust saule, kaut kur viegla migla un pirmie ielā grabinās atkritumu izvedēji, savukārt es, atverot logu, priecājos,ja izdodas ieraudzīt citu manu Mierielas pastkartīšu ainu. Te divas.

Un te mirklis, kāds būs skatāms pēc dažām stundām.

26042015_0010copy

Tā tā diena mostas, un mosties arī tu!

Košu dienu!

Nekur. Neko. Brīnišķīgi.

Ir pagājis laiks, kad pēc nedēļas nogales, kurā neko nepaveicu, sevi šaustīju ar domu, kā tā var. Kā tā var, ja ir divas brīvas dienas, bet neviena ziloņa, neviena jēdzīgi padarīta darba. Kā tā var? Pavisam elementāri. Var!

Ikrīta ieraksta rakstīšana gadiem ir bijis kā rituāls, kā regularitātes vingrinājums, kā rīta rosme (vakarā), tieši tāpat – ziloņi. Nē, es netaisos pārtraukt, taču tas, ko šobrīd piedzīvoju, saucas negribu. Es gribu jebko citu, tikai ne šo, turklāt labākais šajā procesā ir tas, ka man nav pilnīgi nekādu sirdsapziņas pārmetumu.

Un kā ir ar tevi?
Cik brīnišķīgs bija tavs nekur un neko šajā nedēļas nogalē?

Lai silti!

Labrīt, Miera iela #11

Jau vienpadsmit sērijas, un kā kārtīgā seriālā, šai arī ir nosaukums – mākoņi. Katru svētdienu, atverot logu, ceru šajā skatā ieraudzīt kādas izmaiņas, kaut ko jaunu. Kaut vai kā tajās reizēs, kad izdevies noķert miglu, pamatīgu sniegputeni, tagad gaidu lapu plaukšanas brīdi. To brīdi, kad zarus pavisam viegli būs skārusi zaļā krāsa. Tā ar pašu otas galu, bet pagaidām citādāki mākoņi.

Lai silti!

Uzrakstīt alfabētu

Lai rokas pārlieku nesaceras uz atpūtu, lai neaizmirst, kā ir rakstīt, var uzrakstīt alfabētu. Kādam lielākam vai mazākam cālim.

Visi lielie cāļi, proti, vistas un gaiļi, tikmēr, lasīt un rakstīt prasmi apguvuši, pievēršas lasīšanai. Jo ko gan citu, ja sola salu, bet pie tā siltuma jau tik pierasts, tik pierasts.

Lai silti un lai jaukas brīvdienas!