IR KŪKA UN VIENA SVECĪTE

Briseles noslēguma sēriju nāksies atlikt līdz rītdienai, jo man nepieciešams precizēt dažas lietas, lai nesastāstītu jums pekstiņus. Pacietīsieties, vai ne?

Šodien par citu tēmu. Sāksim ar to, ka no manis arī beidzot zog :D Idejas zog!

Mirklī, kad konstatēju, ka no manām „Brokastīm ar Kni” palienēta zīmīšu ideja, nevarēju saprast, vai to uztvert kā komplimentu, vai tomēr sabozties un kādu kreptīgāku vārdu jaunkundzei pateikt, jo kā zināms, uz mutes kritusi neesmu un pa reizei atļaujos to mēli aiz zobiem neturēt un galu galā, kāpēc man par visu jābūt tik saprotošai. Nekā nebija!

Tā kā savu veikumu meitēns bija izlicis publiskai apskatei, tad piebildu, ka zīmīšu idejas čiepšanu uztveršu kā komplimentu maniem darbiem. Ideju tomēr esmu lolojusi, mīļojusi un sīki sīkumos visu pārdomājusi un nav jau liela māksla atnākt, ieraudzīt un „aizņemties”. Šīs idejas priekšgājēju esmu izspēlējusi dzīvē, tāpēc man likās aizvainojoši pret manām atmiņām.. tā vienkārši paņemt! Pati jau nemēdzu pilnīgi visu ķert no zila gaisa, taču mana pārliecība ir, ja Tu atļaujies špikot, tad vismaz pamanies izdarīt labāk, kvalitatīvāk un ielikt savu es, bet, ja jau tā „es” nav, tad nav. Lēts pakaļdarinājums vien sanāk.

Te arī atbilde uz man tik bieži uzdoto jautājumu: privātstundas nevadi? Nē, nevadu. Pēc pēdējā laika notikumiem ar manu Rudu, varu atbildēt gana īsi. Man nav intereses skatīties, kā mani audzēkņi kopē manu stilu, kuru rūpīgi esmu izstrādājusi visa šī gada laikā, un vēl to, kā neko īsti neiemācījušies, liek pie saviem pakaļdarinājumiem klāt cenas. Kāpēc latvietim ir tāda tieksme raust? Jā, es arī ar to pelnu, bet vispirms tas ir stāsts par mani, par manām sajūtām un emocijām. Es neražoju, bet gan radu!

Bet tagad galdā likšu kūku ar vienu sveci! Karlsonam pat nepaliek variācija, jo kūka viena un svece viena. Triks ar astoņām tortēm un vienu svecīti nu nekādi nesanāks.

Tas notika aptuveni pirms gada. Veikala plauktā ieraudzīju krāsainus klucīšus ar uzrakstu FIMO un biju pārliecināta, man jātaisa tādas zvēriņu figūriņas kā žurnālī! Lieki piebilst, ka nekādas zvēriņu figūriņas taisīt es nesāku. Man tapa pati pirmā pīlīšpiespraude, kas tagad diemžēl ir kaut kur noklīdusi un pirmā šķībā greizā broša, kuras aizdare pielipināta pēc ķapļap principa =) Tā gan ir saglabājusies. Atceros, kā priecājos (patiesībā es apraudājos.. telefonā, sakot, ja Tu zinātu, cik forši sanāca!) par maniem pirmajiem šķībulīšiem un kā ar trešo partiju jau varēju uzsākt „lietu” :D Kolēģis sievai uz Ziemassvētkiem uzdāvināja brošu un auskarus, pretī saņemdams vārdus – beidzot pa visiem šiem gadiem Tu esi uzdāvinājis ko jēdzīgu :D

Patiesībā viss sākās ar krāsu zīmuļiem.
Un labi vien ir, ka sākās =)

Ceru, ka visiem zilontiņiem, lāčiem un pīlēm, zirdziņiem un zaķiem, lapsām un kaķiem, brošām un krellēm pie jums klājas labi.
Atcerieties, viņi ir dzīvi!

Tad tagad pa kūkas gabalam, ja? … tikai pirms tam vēl manas pirmās brošas bildīte. Smieklīgi, bet tā uzņemta tieši pirms gada! Lieki piebilst, ka tolaik arī fotografēšana man diez ko nepadevās :D