Galvenais, lai kurpes būtu tīras

Vēl pavisam svaigā atmiņā ir brīdis, kad Nils paziņoja, ka tā, kā ir, būt nevar un ka lauķim ir pienācis brīdis pārstāt mieloties ar galvaspilsētas smalkajiem salātiem, par to nemaksājot. Sak, tautieši, laiks piedeklarēt to savu dzīvesvietu tur, kur tā ir.

Šķēpi lūza, diskusijas uzņēma apgriezienus, karikatūristi asināja zīmuļus, tauta spīdēja asprātībās, bet es pie sevis klusi domāju, ka vienīgais iemesls, kāpēc nesteidzos veikt attiecīgās formularitātes, ir vainas apziņa. Ir pagājuši jau divpadsmit gadi un es esmu te, bet mana dzimtā pilsēta kā pamests bērns. Nodokļus, kuri aizceļo uz manu pilsētu, uztveru kā sāpju naudu, kā tādu kompensāciju par savu neatgriešanos, lai vismaz maniem vecākiem tiek. Lai tiek tiem, kas tur dzīvo.

Tik tālu viss būtu romantizēti un sentimentāli skaisti, ja vien.. bet nav. Tā nebūtu nekāda Malēnija, ja tur gaismu ar maisiem istabās nenestu, ja tur visu no otras puses nedarītu. Tā nebūtu nekāda Malēnija, ja tur ceļu salabotu tā, kā tas jādara, nevis norautu asfaltu un neliktu to atpakaļ gadu. Tiesa gan, elegants ātruma ierobežojuma veids. Patiesībā, nekas nav jāierobežo, neviens caur pilsētu pa izdangātu grants ceļu tāpat ātri pabraukt nevarēja. Kas bijis, bijis, līdz augustam uz pilsētas svētkiem pabeigs, tikai nav zināms, kurā gadā tas būs.

Amerikāņiem ir tas teiciens, ka ar sevi jāsāk. Manuprāt, Alūksnes domē to kāds ir pārpratis un patiešām sākuši ar sevi, proti, lielo kungu pagalmi ir sakopti un nobruģēti, kundzes kafiju labākajās padomijas strādāšanas tradīcijās ir padzērušas, bet tikmēr parastā tauta lauž kaklu un strebj lētāko melno tēju.

Tā ir ēka iepretim Alūksnes novada domei. Savulaik tajā bijusi namu pārvalde, vēl kaut kad izmitināta mūzikas skola, vēl kādu brīdi dzīvojies tūrisma un informācijas centrs, bet tagad šajā ēkā salikti visi “dzīves pabērni”, nevalstiskās organizācijas un, uzmanību, invalīdu biedrība. Palabojiet mani, ja tieši viņu telpas nav otrajā stāvā.
Tagad paskatieties uz bildi vēlreiz!

Cik atceros, tā palodze tāda apskrandusi ir jau gadus piecus. Nav neviena saimnieka (un pilsētā arī nav saimnieka!), kas to salabotu. Un neuzdrošinieties man teikt, ka nav naudas! Neuzdrošinieties! Izlasiet līdz beigām un tad, ja vēl būs dūša, tad gan..

Jā, jūs nepārskatījāties, tā ir uzbrauktuve. Divi pussagruvuši koka dēļi, viens ielauzts. Tas viss turas uz kāpnēm, kuras atgādina zobārstu neredzējuša večuka zobus.

Šādos brīžos man sažņaudzas sirds un gribas visiem tiem domniekiem uz nedēļu ieģipsēt pa kājai, iedot kruķus, kādam abas un iesēdināt ratiņkrēslā, lai pabauda sava darba slinkuma un nolaidības augļus. Lai pabauda tad to kafiju. Lai pabauda, kā ir sākt ar sevi.

Kamēr tauta lauž kaklu uz šādiem trotuāriem, pilsētas domē ir iegādāts apavu pucējamais aparāts, kurš izmaksājis akurāt 700 eiro (!). Tā Malēnijā pieņemts sākt ar sevi. Galvenais jau, lai kurpes būtu tīras, vai ne?

Savējo svešzemē iepazīt

Ja sākumā pacietīgi iepazīst Dienvidāfriku no citas puses un caur cilvēkiem, kas šo skatījumu veido Pītera Hugo (Pieter Hugo) fotogrāfiju izstādē “This must Be the Place”, pēc tam atdzesē un nomierina acis ar viena no ietekmīgākajiem modes fotogrāfiem Paolo Roversi melnbaltajiem foto, kuros fiksēti noslēpumaini skatieni, glīti ķermeņi, plastiskas kustības un intimitāte tās skaistākajās izpausmēs, tad beigās saldajā ēdienā var dabūt mūsu pašu Intas Rukas līdz sirds dziļumiem aizkustinošo fotoizstādi “You and Me”, kur katru no fotogrāfijām papildina īss apraksts, kurš iezīmē galveno, kas būtu skatītājam par bildē redzamo cilvēku jāzina. Brīžam sirds sažņaudzas no skumjām, kuras vēlāk arī apstiprina pievienotā zīmīte, bet lielākoties cauri visām bildēm strāvo siltums. Tāds cilvēcīgs, īsts siltums.

Atļāvos fiksēt man tīkamākos kadrus.

Kungs augstāk redzamajā bildē ir neredzīgs un viņš Intai esot teicis: meit, saki, kur man un kā apsēsties un es sēdēšu. Izlasot šo aprakstu, kaklā sariesās kamols. Tāds siltums. Tāda vienkāršība.

Šķiet, ka patiesāk vairs nav iespējams. Mana šīs nedēļas sajūta.
Tik dzīvi, tik trāpīgi.

Liela daļa bilžu tapušas tieši astoņdesmitajos gados, taču no tām elpo tik ļoti šodiena. Tās visas ir šodiena.

Izstāde līdz 8. decembrim apskatāma Stokholmā Fotografiska Museet. Un te būs vēl no Intas, lai kārtīgi var atdzerties.

Lai silti!

Disciplīna

Ja šeit būtu kāda laboratorija, tad pavisam noteikti jau trešo dienu es būtu izmēģinājumu trusis un laboratorijas vadītāja vienā personā, kā arī laborants, kurš datē rezultātus. Pētniecības objekti trīs: motivācija, gribasspēks un disciplīna.

Pirms kāda laika ar aizrautību izlasīju Martas rakstu elektroniskajā žurnālā Lilla. “Stiprākie cilvēki pasaule”, kā to apzīmē Marta, ir cilvēki, kas spēj ievērot disciplīnu. Cenšoties uzdot svarīgākos jautājumus, kāpēc vieni var saņemties regulāri apmeklēt sporta zāli, atcerēties iedzert vitamīnus, izpildīt visus zobārsta ieteikumus un galu galā kļūt par Vestardu Šimku, bet citi ne. Tad, lūk, es sāku meklēt atbildes un man tās pavisam noteikti ir.

Sākšu ar pašu svarīgāko – disciplīna ir motivācijas un gribasspēka bērns. Gadījuma sakars, attiecību sekas, mīlas auglis, sauciet, kā vēlaties, bet tieši ar to viss sākas.

Motivācija satiek gribasspēku.
PIEMĒRS: Laikā, kad sāku darināt ziloņus, man bija ļoti svarīga un pamatota motivācija, proti, vēlējos prast kaut ko tādu, ko citi man tuvie cilvēki nepratīs. Sak, viss bieži vien attiecībās tiek rezumēts ar vārdu “mūsu”, bet man tik ļoti gribējās kaut ko savu, turklāt tādu, kurā pavisam noteikti otram nebūtu gandrīz nekādas sajēgas un tajā nevarētu iejaukties. Punkts! Pašrealizācija. Realizēt sevi viduvējā līmenī? Nē, paldies. Motivācija satiek gribasspēku, un, lai nemitīgi attīstītos, viņiem rodas disciplīna.

Viss, ko kolektīvi radījuši šie trīs, jums ir iespēja regulāri skatīt šeit, taču tas nenozīmē, ka nekad neesmu kļuvusi vāja, ka mana disciplīna nav ieģipsējusi sev kājas un meklējusi jēgu, kāpēc to visu daru.

Blakusapstākļi.
Kad jau trešo dienu esmu sevi ietrenējusi pamosties tad, kad ir nozvanījis modinātājs, izdarīt no rītiem vairāk, neatlikt sīkdarbiņus uz “kaut kad, kad sanāks”, kas, kā zināms, ir līdzvērtīgs vārdiem “apmēram nekad”, vēroju sevi, kā tad tas viss izdodas. Pavisam vienkārši. Es cenšos radīt apstākļus.

Ja parasti aizmirstu iedzert tās zivju eļļas kapsulas, kas manā gadījumā ir advancētākas un diemžēl nepieciešamas regulāri, jau vakarā attiecīgo skaitu ielieku mazā krūzītē, kuru savukārt nolieku virtuvē uz galda tieši blakus ūdens glāzei, lai no rīta, kad gribēšu padzerties, pie reizes paķertu klāt arī vitamīnus.

Ja zinu, ka grūti izlīst no gultas tajā brīdī, kad nozvanījis modinātājs, tiklīdz tas ir noticis, ieslēdzu gaismu. Pēc divām dienām tas viss notiek jau vieglāk, tiek novērtēta tā pusstunda un aiztaupīts “ak dies, ak dies, es kavēju” brīdis.

Ja vienmēr ir grūti pieķerties tiem sīkdarbiem, tad iesaku praktizēt mantru “TAGAD!”. Katru reizi, kad man ko tādu atnes un roka jau stiepjas nomest malā, lai gan zinu, ka tas neaizņems milzum daudz laika, galvā noskan maģiskais TAGAD un es patiešām ķēros pie darba. Šobrīd nav neviena atliktā sīkdarba.

Ja ir sākusi sāpēt mugura, tad skaidri zinu, ka nāksies tomēr piepūlēties, lai tās sāpes pārietu. Tad ir divas klasiskās izvēles: a) aiziet pie masiera vai b) beidzot sākt vingrot, aiztaupot tās ilgtermiņā.

Ja joprojām pēc kaut kā, kam nevari saņemties, dzīvo it kā normāli ar apziņu, ka kaut ko vajadzētu darīt, bet neko nedari, tas tikai nozīmē, ka attiecīgie apstākļi tev vienkārši ir par ērtu. Jā, tie nav ideāli un varētu būt labāk, taču tas vēl nerada nekādu diskomfortu. Tādas grandiozas nepieciešamības kaut ko mainīt nemaz nav, bet, vai ir vērts gaidīt to brīdi, kad šis apstāklis sados pa pakaļu?

Kā iespējama disciplīna? Kāpēc Šimkus ir Šimkus un Pauls ir Pauls?
Jo tas, ko viņi dara, viņiem ir svarīgi. Tā disciplīna ir tikai attiecīgā līmeņa un gandarījuma noturēšanas un paaugstināšanas instruments. Tā arī man, pat ja nepieciešama disciplīna, lai atkal un atkal radītu jaunu ziloni, tas miers un tā bauda, ko gūstu no galarezultāta, disciplīnu ļauj uztvert viegli, kā parastu priekšnoteikumu. Visam ir sava cena. Viss atkarīgs, cik esi gatavs maksāt. Mēs maksājam ar motivāciju, gribasspēku un disciplīnu.