Kni virtuve

love yourself more

Tā lidostu sajūta

Lidostās pārņem tā savādā sajūta.
Ne tā, ka palikt, ne tā, ka lidot prom, bet tad iekāp lidmašīnā un viss kļūst skaidrāks, jo esi izvēlējies un pat sāc gribēt, kaut kāds jau būtu izgudrojis teleportēšanās mašīnu. Sāc ilgoties pēc mājām, ikdienas pelēcīša, pēc “oi” piedodiet vietā.

Barselonā uzzināju par tādu kā pamošanās viedu: kādu pusstundu raksti uz lapas kaut ko, kas tobrīd galvā. Sākumā sanākot muļķības, bet vēlāk, kad māka ir rokā un pildspalvā, ejot raiti un teksts veidojoties pat pieklājīgs. Šis būs tāds teksts, nezinu, vai pieklājīgs, bet roka darīja savu, man plivinoties posmā Barselona – Rīga.

Ja kādam liekas, ka trotuārs nelīdzens ir tikai Valdemāra ielā, aizmirstiet, Barselona piesaka savu kandidatūru arī uz šūpojošajām flīzēm. Kad sametās kāja, piezagās doma, ka mēs pret svešo esam daudz iecietīgāki, izliekamies to neredzam un daudzus trūkumus tālienē pieņemam kā tās citas kultūras īpatnības. Sak, viņi tādi ir, tā tam jābūt, bet, ja nu kaut kas ir slikti, tas noteikti ir tikai mums.

Pirms jebkura lidojuma satraucos. Nē, man nav bail no lidošanas, man ir bail nokavēt. Iestrēgt kaut kur, palikt par ilgu. Nebūt laikā. Lai cik tas jocīgi nebūtu, šķiet, to mēdzu pārnest arī uz dzīvi, turpinu turēt sevī sajūtu, ka kaut ko tomēr esmu nokavējusi un nevis tāpēc, ka sēdēju satrēgumā, bet gan drīzāk tāpēc, ka neļāvu sev lidot. Lai kā tur būtu – lidojiet! Un izbaudiet galamērķi, kas drīzāk būs tikai pieturas nākamajam lidojumam.

Te nu mēs nonākam pie tā, kā nākas, ka tomēr atkal rakstu. Nevar taču nepastāstīt un neparādīt, ko atklāt un ieraudzīt Barselonā, lai arī tur jau viesojos trešo novembri pēc kārtas.

Visa šī sakarā aicinu tevi:

NĀC LĪDZI

IERAUGI

IZBAUDI

Lai silti!

557 dienas bez alkohola

Tas notika īsi pēc 2015. gada sagaidīšanas, kad pēc kārtējās pasēdēšanas vieglā reibonī nācu mājās. Tik ļoti kaitināja tas, ka reibst galva. Patiesībā tas kaitināja jau kopš tā brīža, kad dušā dabūju smadzeņu satricinājumu. Pieturiet zirgus, smīnētāji, tur nav pat puses no tā, ko jūs tikko uzbūrāt acu priekšā, jo dabūt ar dušas klausuli pa pakausi brīdī, kad tīrīju dušu, nekādi neuzzīmē ne romantisku, ne kaislīgu ainu.

Bija tā. Atšķirībā no tiem, kuri nākamajā rītā pēc ballītes vaidoši solās, ka nekad vairs, es tiešām pārstāju. Izlēmu un pārstāju, un ar manu pārstāšanu sākās tas, ko savu mūžu nebiju pieredzējusi. Nē, es nestāstīšu par brīnumainām pārvērtībām, jo tādu nebija. Izstāstīšu par to, kas man kā nedzērājam bija jānoklausās.

Šajā laikā nevienam (patiešām nevienam) tā arī nepateicu, ka alkohols ir slikti, ka dzert ir slikti, taču jautājumi un pārmetumi manā virzienā bira viens pēc otra:
- Tu esi slima?
- Tu lieto antibiotikas?
- Stāvoklī?
- Sektā kaut kādā iestājies?
- Eu nu bet tas taču ir tikai vīns? Dzersi? Tas neskaitās.
- Klau, beigsi māžoties? Nu kas tev ir?
- Tu nedzer, ej uz sporta zāli un vēl veselīgi ēd.. šausmas kaut kādas.

Pēc tam, kad biju paspējusi atkauties no viņu jautājumiem, skatieniem un pārmetumiem, viņi sāka pierast. Lai nevienu neapgrūtinātu, uz ballītēm ņēmu līdzi bezalkoholiskus dzērienus, jo dzert ūdeni ir garlaicīgi. Nopietni. Tēja? Nu cik var dzert tēju? Galva no rītiem nesāpēja, bet sāpēja brīžos, kad kārtīgi iereibušā pasākumā sēdēju skaidra kā pavasarī notīrīta loga rūts un centos sarunāties ar krietni sareibušajiem draugpaziņām. Tajās reizēs paspēju domās vismaz trīs reizes pabeigt to teikumu, kuru sareibusī paziņa knapi vēla pār lūpām, šūpojoties līdzi katram teikumam, it kā mēģinot to uz brīdi pieturēt.
Nē, nu godīgi, gandrīz visi viņi izskatījās nožēlojami. Mierināju sevi, ka stulbības, ja ļoti vajag, varu sadarīt arī skaidrā, tikai nu.. vienīgais attaisnojums būs stulbums, nevis kaut kāda velna dzira, kas būtu daudz vienkāršāk.

Kad viņi jau bija pieraduši, par mani sāka ne tikai parūpēties, bet tiku arī pie kāda komplimenta – man obligāti nav jādzer, jo tāpat esot normāla, lai gan kolēģi darba pasākumos mēdza izmest pa “viņa kļuva neinteresanta” frāzei. Lai jau, tas tik un tā bija par viņiem, nevis mani. Vairumam iedzeršana ļauj sevi un citus vieglāk pieņemt, apmēram tāpat kā savulaik klasesbiedrs, sadzēries jauniešu kluba izbraucienā uz Lietuvu, paziņoja, ka viņam šķitis, angļu valodas skolotāja ar viņu iepriekšējā vakarā būtu lepojusies. Alkohols valodu prasmes neattīsta, tikai nojauc to robežu, kur cilvēks nejūt, ka valodu neprot.

Tā tas vilkās līdz brīdim, kad man apnika, kad man sakārojās visas tās garšas. Apiņu rūgtumu, ko deva alus, tos smieklīgos garšu ceļojumus, kuri aprakstīti vīnu etiķetēs. Sasodīts, man beidzot gribējās pagaršot to oranžo dzērienu, kurš visas vasaras garumā katrā trešajā bildē tika atrādīts instagramā! Un finālā, man bija apnicis dzert ūdeni ar citronu, turklāt tik ļoti vilināja doma par brīvu izvēli, nevis ierobežojumiem, kurus pati sev biju uzlikusi.

Taču pēc tā pusotra gada sapratu, ka, ja kāds no jūsu draugiem ir izlēmis no kaut kā atteikties (un šo es pasaku arī sev), nebāzieties viņam ar tiem saviem jautājumiem un pārmetumiem, jo tie visi patiesībā ir par jums. Par jūsu nevarēšanu, negribēšanu un, iespējams, vājo raksturu atteikties no kāda visnotaļ kaitīga ieraduma, piemēram, ieraduma darīt sev pāri.

Priekā un lai silti!

Kustēties

Es gulēju uz grīdas un, nē, neskatījos griestos. Aizvēru acis, klausījos savā elpošanā, kā tā, pirms brīža izlocījusi visus tos deviņus līkumus, tagad atgūstas. Ha, man likās, ka esmu lokana, nu vismaz diezgan lokana, bet še tev, guļu uz grīdas, šur tur smeldz, bet ir ļoti liels miers. Kaut kādā brīdī atskārstu, ka pateicoties tam mieram, kurš radies no vairāku minūšu gulēšanas uz grīdas saules apspīdētā telpā, mūzika sākusi skanēt citādāk. Tā dzidrāk, tā aptverošāk, tā, it kā tā būtu mani apskāvusi.
Apskāvusi un sapaijājusi par tām ilūzijām, kuras iepriekš lika domāt, ka tas viss vienkārši. Fakts ir, nevar uzzināt, vai vari, ja nedari, turklāt, ja nevari, tad darot var sākt varēt.

Tā es te vairākus mēnešus jau sevi pārvaru, iemācos ko jaunu, trenēju izturību un spītu. Dažreiz mēs divatā, un ar divatā es domāju savu nevarēšanu, ejam sportot. Pirmās piecas minūtes mans nevaru turas, dažreiz ilgāk, bet tad padodas un iet prom, savā vietā atstājot daudz labas enerģijas un pār pleciem, dekoltē, pieri ritošas sviedru lāses, kas brīžiem pat izskatās tik estētiski kā tajās skaistajās sportistu fotogrāfijas, pirms kuru uzņemšanas visus tos censoņas apsmidzina ar ūdeni. Jā, un tad vēl uz beigām nāk otrā elpa, kas ir pārlaimīgas sajūtas vilnis, kurš iešūpo pretim finišam. Tāda ļoti gaiša sajūta.

Jā, varbūt es daudz ko no tā visa romantizēju, izpušķoju vai vienkārši.. nu.. jūs taču zināt to sajūtu pēc pārvarētām grūtībām. Kurš gan domā par grūtībām, kuras pārvarētas un ja ieradusies noguruma sajūta, kas pēc brīža pārvērtīsies eneģijā, kas sākotnēji būs tik liela, ka neļaus aizmigt. Tik daudz tās būs.

Bet neko, es gulēju uz grīdas un klausījos mūzikā, kas pēkšņi tik dzidri skan.
Un kā tu sagaidi rudeni?

P.S. Nesatraucies, ka pēdējie divi ieraksti vēlreiz nokļuvuši tavā e-pastā. Tā sanāca. Virtuve ir pārcēlusies uz citām mājām un tos divus bija aizmirsusi vecajās.

Vasaras režīmā: starp futbolu, ikdienu un karstumu

Nē, šī nebūs taisnošanās par to, ka te tā ļoti nekas nenotiek, jo mēs visi lieli cilvēki. Ne man jums, ne jums man par kaut ko jātaisnojas. Ir vasara, un, pat ja arī ir karsts un zināms, jūs radināti pie glaunas drēbes, neuzdrošinos ar ikdienas aprakstiņu lupatām jums vicināt gar acīm, lai kaut kā jūs atvēsinātu. Vasara ir tāds labs laiks (tas, ka līst, nenozīmē, ka ir slikts laiks) ļaut sev būt, turklāt labi būt. Būt attiecīgajā mirklī. Pilnībā. Lai to īstenotu, vakarus vajadzētu darīt brīvākus ne tikai darba dienās, arī brīvdienās, tāpēc, mīļie tējotāji un kafijotāji, ziloņi uz brīdi ies atvaļinājumā, lai varētu beidzot ļauties visām tām brīvdienām, kuras vairums no mums pazīst ar vārdiem “sestdiena” un “svētdiena”.

Ja nu tomēr kādam manis pietrūkst un kārojas kādu ironisku piezīmi un pastkarti, laipni lūgti instagramā. Ja negribas nākt pa atklāto, var noglabāt kādā mapītē un stalkot. Viss atkarīgs no drosmes un tehnoloģiju iespējām.

Cik ilgi ziloņi atpūtīsies?
Un vispār, kāpēc viņiem jāatpūšas, ja jau tik maz top? Pat ja šobrīd ārā ir tipiska Latvijas vasara, dzīvoklis pamanās uzsilt (te nu bija, teicu, ka netaisnošos) un strādāt ir grūti. Tas nerada ne sajūsmu, ne arī labpatiku, tāpēc šīs nedēļas ziloņi, kurus redzēsiet šeit rīt un parīt, tapuši negaisa laikā, kad pilsētas uzkarsētais gaiss tika mazliet atdzesēts.

Ņemot vērā to, ka rītdien būs tikai bildes un īss pastāsts, par to kā katrs zilonis tapis, manuprāt, jāiesilda jūs ar dažām bildēm no mūsu Jāņu velo brauciena pa Latgali. Lūk, arī ierosinājums – aizbrauciet šovasar turp!

Lai šis ieraksts ir nevis par to, kā jums te kādu brīdi kaut kā nebūs, bet gan par to, ko iespējams saņemt. Atliek tikai pašiem izvēlēties, kur un ar kādiem stāstiem brokastot.

Lai silti!

Neapturama negausība

Sagriezu visu sīki, uzmanīgi pievienoju bietes. Tieši tik uzmanīgi, lai uz drēbēm nesaņemtu šlakatu sveicienu, lai gan ticu, ka bietes, gluži tāpat kā kafija, spēj atrast ceļu uz drēbēm. Tur redīsi, tur lociņi, tur svaigi gurķi, tur vēl šis tas, tur kefīrs. Daudz, daudz kefīra. Lielākais katls kā mazs piemājas dīķis, tikai šajā reizē viss ēdams. Daudz ēdamā, kurš, stāvot ledusskapī, sūtīs sveicienus uz istabu un atgādinās, ka tās durvis sen nav vērtas. Un tad būs tas komiskais brīdis, kad stāvēšu pie ledusskapja, katliņu no tā nemaz neizņēmusi, ar karoti vienā, ar katla vāciņu otrā rokā, un negausīgi leksēšu iekšā zupu, nemaz nepamanot, ka karote jau pārvērtusies par kausiņu, bet vēderā vairs nav vietas. Es mānīšu sevi, ka vēl tikai vienu karoti un iešu atpakaļ uz istabu. Vēl tikai vienu reiz desmit. Nav vietas. Muļķības, aukstajai zupai vienmēr ir vieta. Pa taisno no ledusskapja, tā teikt – neatejot no kases.

Pavasari, uzskati, ka tā ir atzīšanās mīlestībā!

Man ļoti patīk

Man ļoti patīk tirgus ar visu to, kas citus no tā attur. Izgājusi cauri zivju paviljonam, nopriecājos, cik skaista fotogrāfija man tieši nāk pretī. Cik skaisti cilvēki ar gaismu veido kontrastējošus siltuetus. Apstāties un bildēt, bildēt, bildēt, pie sevis klusi čukstot tos vārdus par mirkli, kurš skaists un kurš varētu vismaz uz brīdi stāties.

Man ļoti patīk tirgus ar visu to burzmu, visām sigaretām un spirķikiem, ar kolorītajiem personāžiem, kurus tur sastopu katru sestdienu. Man ļoti patīk vērot, kā koka nojumes pēc ziemas klusuma piepilda dārzeņi, kā vannītēs sastājušies zaļumi, kā šķind nauda, kā pārdevēji kūpina cigareti, tādējādi padarot manu izvēli vieglāku. Pie šī mākoņa ne. Ej tālāk.
Man ļoti patīk tirgus ar to visu murdoņu, ar saucieniem “ceļu”, ar “nu, lūdzu, jaunkundz”, “redīsi no pašu dobes”, “viss ir svaigs” un citiem (iespējams) meliem un nemeliem.
Man ļoti patīk tirgus ar iepazītajiem pārdevējiem, kuri līdzi iesaiņo interesi par manu ikdienu. Ticu, ka gaļas tante domā, ka esmu apprecējusies vai aizgājusi veģetāriešos, jo kā gan citādi es pie viņas nerādos.

Man ļoti patīk tirgus ar tiem ziedu vāliem, ar steidzīgajām narcisēm, kuras jau tagad nespēj sagaidīt manu dzimšanas dienu. Man ļoti patīk, ka man patīk. Tā sajūta, kad viss apkārt zum kā bišu nosētā pļavā, bet es eju tai cauri, ieskandinot sevi.

Man ļoti patīk, kā man patīk.

Foto: mājupceļā līdzpaņemtie mirkļi.

Lai silti!

Migla

Katra reize, kad iedomājos par pagājušajām brīvdienām, ir kā maza atzīšanās mīlestībā, kuru pavada milzum daudz pateicības par to, ka viss ir tā. Kad atceros par miglaino rītu un ārkārtīgi silto svētdienu, šķiet, joprojām esmu tur, agri no rīta stāvot ārā pie upes, klausoties klusumā, bet iekšā aiz sajūsmas spiedzot.

Labrīt, Ventspils!

Labrīt!