Sa(i)(p)ņotāja

“Nākamgad mēs Tevi varētu sūtīt uz rūķu fabriku. Tu tur smuki varētu saiņot dāvaniņas… mūsu bērniem kaut ko labāku atsūtīt,” teica Boss, skatīdamies, cik veikli saiņoju klientiem paredzētās konfektes.

Šodien esmu alkoholiķu un bērnu sapnis.
Pirmie varētu priecāties par tiem litriem vīna, kas man šodien pieejami, savukārt otrie sajuktu prātā, ja redzētu, ka manā rīcībā nodoti 10 kilogrami šokolādes konfekšu! 5 dažādas šķirnes, no kurām jau esmu paspējusi nogaršot… em.. piecas :D Taču, lai saprastu, kura no tām bija vislabākā, nāksies degustācijas apli atkārtot.

Kura uzvarēs: Laimas Ziemassvētku, Arabeska, Daina, Rudzupuķe vai Vētrasputns?
Bet, ja tā pa godīgo, man labāk tad gribētos to lielo kasti ar Pure Chocolate trifelēm…
Bet, ja tā pavisam pa godīgo, tad manis pēc šokolādes varētu arī nebūt (pēkšņi acu priekšā parādās Tincii šausmās sarauktu seju =) … šokolādes… nebūt! Aaaaaaa!

Vairāk nerakstīšu, vēl tik piebildīšu, ka šodien noskatīju skaistu tējkanniņu.. ziloņa formā. Ja sanāks iegādāties (un noteikti sanāks!), tad mani īpašie viesi jau drīzumā no tās varēs padzerties tēju! (Skatīt foto! (no flickr.com)

Abrakadabra: skaitītāj, griezies!

Kad dzirdēju, ka pārnāk Stefans, sapratu, ka vajadzētu tomēr saņemties un pateikt, ka par dzīvokli šomēnes par mums visiem trim samaksāju es un ka es no viņa labprāt saņemtu savu daļu. Apbrīnojami, cik naudas lietās es tomēr mēdzu būt kautrīga, lai gan zinu, ka tā nauda man pienākas.

Pajautājos, cik tad šamais samaksāja šomēnes par elektrību un vai bija mazāk nekā pagājušajā mēnesī. Naudas saruna bija iesākta.

Maza atkāpe: Oktobra elektrības rēķins mums bija uzkāpis debsīs un Stefans, kā jau inostrāņec, blisināja acis un nevarēja saprast, kas par lietu. Tā kā es tomēr esmu latviete un zinu, ap ko oktobrī lietas grozās un cik sasodīti auksti dzīvokļi šajā laikā, un, kā visi gaida, kad beidzot būs tā temperatūra zem 8 grādiem, lai tiktu pieslēgta apkure! Stefano vienu vakaru man lepni demonstrēja par mazām naudām nopirktu sildītāju. Sapratu, ka nu sūdi būs, jo viņš jau nav vīrietis. Dienvidnieks un dienvidniekiem Latvijā salst. Kamēr es pacietīgi gaidīju apkuras sezonas sākšanos un savā milzīgajā istabā dzīvoju kā tāda sīpolu princese ietuntuļojusies simts ādās, Stefano kurināja mūsu elektrību. Jā, bet rēķinu dalījām brālīgi.. bļin!

Kad šovakar viņam pajautājos, vai viņš zina, kāpēc par oktobri bija TĀDS elektrības rēķins, loģiski, ka viņš teica, ka ir ĀRKĀRTĪGI izbrīnīts. Tad es atļāvos viņam izskaidrot (ķiķinu). Sākumā man viņš neticēja, bet tad saņēmos vēl lielāku drosmi un aizcināju istabā ieslēgt to sasodīto mazo sildītāju. Kamēr šis gāja slēgt, stāvēju pie skaitītāja un mazliet jau baidījos, taču tajā mirklī, kad skaitītājs sāka griezties straujāk, es uzgavilēju!

Ja esiet pārliecinātas par savu taisnību, nu ņemiet to vīrieti pie rokas un vediet uz eksperimenta vietu, ja jau citādāk nesaprot. …bet tas ir tikai tad, ja esiet pārliecinātas :D

Mana eksperimenta rezultāts: šomēnes par elektrību maksāšu mazāk =P

Ar labunakti!

P.S. Par taisnību jācīnās un neļaujiet sev darīt pāri!
P.S.2. Foto: Tieši tik apmierināta sejas izteiksme man bija pēc eksperimenta!

Always Coca Cola

Meklējot coca cola reklāmas klipiņu iepriekšējam ierakstam par svētku vēstnešiem, nejauši uzgāju kādu 28 minūšu ilgu filmiņu par coca cola nozīmi/ietekmi Indijā. Jāatzīst, ka filmas noskatīšanās man tomēr liks nākmreiz, kad sadomāšu dzert šo dzērienu, aizdomāties par redzēto.

Kad futbola čempionāts notika Vācijā, fanu laukumā Hamburgā (un noteikti arī citās pilsētās) vienīgie dzērieni, ko varēja nopirkt, bija coca colas ražotie. Visas fantas, kolas, spraiti un bonaqua ūdens. Ienest, saprotams, neko nebija ļauts. Kolas ražotāji pārņēmuši varu visā čempionātā un diktē gan noteikumus, gan cenas.

Par Indiju runājot. Esmu bijusi Indijā un zinu, kāda nozīme ir ūdenim šajā zemē. Zinu, kā tas ir, kad saule neganti cepina un vienīgais glābiņš ir pudele ūdens. Ūdens ir vesela industrija, ar kuru šajā valstī var pelnīt no tūristiem vien. Ūdens un tualetes papīrs. Zinu arī to, cik ļoti nepieciešams ūdens, lai audzētu rīsus un koptu zemi, jo klimats tiešām ir nežēlīgs.

Lai saražotu 0.33l kolas, nepieciešams 1 litrs ūdens. Filmā parādīta kāda kolas rūpnīca, kas uzbūvēta gluži vai tuksnesī. Lieki piebilst, cik daudz ūdens, kura tā jau nav, tiek patērēts, lai saražotu kolu, kuru vietējie nemaz nevar atļauties. Par kolas pudelīti jāšķiras no 25 eirocentiem. Jūs smejaties? Jā, bet lielākā daļa indiešu mēnesī nopelna labi ja 20 eiro. Tas, ka jūs pērkat Indijā ražotu t-kreklu par 6 latiem, nenozīmē, ka tā indiete, kas to darināja, saņēmusi labu algu. Varbūt 6 santīmus dabūja par šo krekliņu.
Indijā kolas rūpnīca tiek apsargāta kā tāds cietums un neviens svešies iekšā laists netiek. Protestētāji tiek aizdzīti ar stekiem un visi, kas iestājas pret, saņem atbilstoši.

Kolu šajā valstī dzer tikai labi pelnošie un ticiet man, arī uz McDonaldu iet tikai labi pelnošie. Jā, arī es Indijā biju McDonaldā, jo rīta agrumā pēc 15 stundu brauciena ar autobusu Bangalorē nekas cits vēl nebija vaļā, bet ēst gribējās ārprātīgi. Ja būsiet Indijā, ejiet ēst pie vietējiem, tas būs daudz veselīgāk un garšīgāk, kā arī, būsiet atbalstījuši viņu uzņēmējdarbību! Indija ir lieliska zeme un ir tik skumji skatīties, kā šāds liels koncerns to posta un atņem cilvēkiem dzeramo ūdeni.

Lai nu kā arī būtu, es jūs ne uz ko neaģitēju, izlemiet paši! Filmas noslēgumā bija ārkārtīgi laba frāze: No matter who wins the football world cup, no matter which country hosts the event, THE REAL WINNER IS ALWAYS COCA COLA!*

Te būs saite uz filmu.

*nav nozīmes, kura komanda uzvar futbola pasaules čempionātā, kura valsts rīko šo pasākumu, vienmēr ir tikai viens patiesais uzvarētājs – Coca Cola.
** foto: indybay.org

Ej mājās, draudziņ!

Lietus bija rimies un pāri palikusi tikai migliņa. Tāds mitrs mākonis, kas apstājies starp debesīm un zemi.
Nācu mājās pakūkojusi un ēstgribas vairs nebija, tikai kādu augli kārojās, bet tieši tajā mirklī, kad gāju garām “Augļu namiņam” (augļu un dārzeņu veikals, kas atrodas tur pat kvartāla attālumā no manas mājas) bija izsludināts piecpadsmit minūšu pārtraukums. Vismaz pārdevēja bija pielikusi šādu ar roku uzšņāptu zīmīti pie durvīm. “Cik dumi,” nodomāju un gāju mājās, bet tik ļoti kārojās pāris oranžas un sulīgas hurmas… šodien jau var mēģināt atkal.

Kad biju tikusi līdz trolejbusa pieturai, kas atrodas tur pat pie mājas ieejas, pamanīju kādu suni. Krancīti. Piebrauca trolejbuss un tajā iekāpa meitene, vien piebilzdama sunītim: “Ej mājās!” Suņuks palika stāvam mitrajā mākonī un lūkojās, kā aizveras trolejbusa durvis, bet meitene tikai atkārtoja: “Ej mājās!”

Nosmaidīju un skatījos uz suņupuiku ar siksniņu. Nez vai viņš saprata, kur viņam jāiet?

Kad biju vēl skolniece un dzīvoju pie vecākiem Ziemeļpolā, visas skolas no mūsu mājas atradās 10 – 15 minūšu attālumā un es vienmēr gāju kājām. Tas vēl bija laiks, kad mūsu ģimenē bija Picis – pelēks, strīpains runcis, kuru tētis atnesa mammai dāvanā, kad vēl dzīvojām mājā, kurā īrējām istabu un virtuvi. Manās atmiņās tā ir vecā māja. Picis ieradās pie mums vēl maziņš. Nu tāds, kad aste vēl kā karogs un es brīnumainā kārtā atceros vēl šodien, ka toreiz pa TV skatījos teātra izrādi, kurā dzied dziesmu “Brauciet lēnāk par tiltu draugi! Brauciet lēnāk pār tiltu draugi! Un neiekrītiet un neiekrītiet, brauciet lēnāk pār tiltu draugi!”

Picis izauga par ārkārtīgi gudru runci un, pārceļoties uz dzīvi dzīvoklī, puika pamanījās iet ciemos pie visiem kaimiņiem un vienmēr tika pabarots, izguldīts un samīļots. Kāpēc es to stāstu? Kad gāju uz skolu, Picim bija tendence nākt līdzi. Viņš tika līdz bibliotēkai un tas es viņam teicu tieši šos pašus vārdus: Picīt, ej mājās =) Nedrīkst nākt līdzi! Picis palika pie bibliotēkas, bet es gāju tālāk atskatīdamās, vai puika nāks līdzi, vai tomēr būs paklausījis. Klausīja.

Arī mammai uz darbu viņš mēdza iet līdzi. Palika laukā un pēc kāda laika jau bumgoja ar savām ķepelēm pa logu.

Tādas man atmiņas vakardien uznāca.
Samīļojiet arī jūs savus kaķupuikiņus un mincītes. Viņi priecāsies!

IR KŪKA UN VIENA SVECĪTE

Briseles noslēguma sēriju nāksies atlikt līdz rītdienai, jo man nepieciešams precizēt dažas lietas, lai nesastāstītu jums pekstiņus. Pacietīsieties, vai ne?

Šodien par citu tēmu. Sāksim ar to, ka no manis arī beidzot zog :D Idejas zog!

Mirklī, kad konstatēju, ka no manām „Brokastīm ar Kni” palienēta zīmīšu ideja, nevarēju saprast, vai to uztvert kā komplimentu, vai tomēr sabozties un kādu kreptīgāku vārdu jaunkundzei pateikt, jo kā zināms, uz mutes kritusi neesmu un pa reizei atļaujos to mēli aiz zobiem neturēt un galu galā, kāpēc man par visu jābūt tik saprotošai. Nekā nebija!

Tā kā savu veikumu meitēns bija izlicis publiskai apskatei, tad piebildu, ka zīmīšu idejas čiepšanu uztveršu kā komplimentu maniem darbiem. Ideju tomēr esmu lolojusi, mīļojusi un sīki sīkumos visu pārdomājusi un nav jau liela māksla atnākt, ieraudzīt un „aizņemties”. Šīs idejas priekšgājēju esmu izspēlējusi dzīvē, tāpēc man likās aizvainojoši pret manām atmiņām.. tā vienkārši paņemt! Pati jau nemēdzu pilnīgi visu ķert no zila gaisa, taču mana pārliecība ir, ja Tu atļaujies špikot, tad vismaz pamanies izdarīt labāk, kvalitatīvāk un ielikt savu es, bet, ja jau tā „es” nav, tad nav. Lēts pakaļdarinājums vien sanāk.

Te arī atbilde uz man tik bieži uzdoto jautājumu: privātstundas nevadi? Nē, nevadu. Pēc pēdējā laika notikumiem ar manu Rudu, varu atbildēt gana īsi. Man nav intereses skatīties, kā mani audzēkņi kopē manu stilu, kuru rūpīgi esmu izstrādājusi visa šī gada laikā, un vēl to, kā neko īsti neiemācījušies, liek pie saviem pakaļdarinājumiem klāt cenas. Kāpēc latvietim ir tāda tieksme raust? Jā, es arī ar to pelnu, bet vispirms tas ir stāsts par mani, par manām sajūtām un emocijām. Es neražoju, bet gan radu!

Bet tagad galdā likšu kūku ar vienu sveci! Karlsonam pat nepaliek variācija, jo kūka viena un svece viena. Triks ar astoņām tortēm un vienu svecīti nu nekādi nesanāks.

Tas notika aptuveni pirms gada. Veikala plauktā ieraudzīju krāsainus klucīšus ar uzrakstu FIMO un biju pārliecināta, man jātaisa tādas zvēriņu figūriņas kā žurnālī! Lieki piebilst, ka nekādas zvēriņu figūriņas taisīt es nesāku. Man tapa pati pirmā pīlīšpiespraude, kas tagad diemžēl ir kaut kur noklīdusi un pirmā šķībā greizā broša, kuras aizdare pielipināta pēc ķapļap principa =) Tā gan ir saglabājusies. Atceros, kā priecājos (patiesībā es apraudājos.. telefonā, sakot, ja Tu zinātu, cik forši sanāca!) par maniem pirmajiem šķībulīšiem un kā ar trešo partiju jau varēju uzsākt „lietu” :D Kolēģis sievai uz Ziemassvētkiem uzdāvināja brošu un auskarus, pretī saņemdams vārdus – beidzot pa visiem šiem gadiem Tu esi uzdāvinājis ko jēdzīgu :D

Patiesībā viss sākās ar krāsu zīmuļiem.
Un labi vien ir, ka sākās =)

Ceru, ka visiem zilontiņiem, lāčiem un pīlēm, zirdziņiem un zaķiem, lapsām un kaķiem, brošām un krellēm pie jums klājas labi.
Atcerieties, viņi ir dzīvi!

Tad tagad pa kūkas gabalam, ja? … tikai pirms tam vēl manas pirmās brošas bildīte. Smieklīgi, bet tā uzņemta tieši pirms gada! Lieki piebilst, ka tolaik arī fotografēšana man diez ko nepadevās :D