PAR ANDRI UN DĀVANĀM

Ir Santas, kuras es tikai nopērku. Piemēram, tāda bija iepriekšējā mēneša Santa – nopirku, ne vella nelasīju un pie tam vēl man tik ļoti nepatika vāks, ka atļāvos to noplēst. Uzreiz palika labāk un likās, ka žurnāls manās acīs kļuvis vērtīgāks.

Decembra numurs kā jau decembra numurs – ieteikumi par dāvanām, par pasākumiem, kurus apmeklēt, raksti, kas vedina uz sentimentālām domām un atmiņām, bet iespējams, ka tas tā arī būtu palicis plauktā, ja tajā nebūtu raksta par Keišu. Jā, to pašu Andri Keišu, kurā iemīlējos =) jau no pirmās izrādes, kuru noskatījos JRT. „Mans nabaga Marats” – tā mēs iepazināmies. Sēdēju apgarota līdz malām piebāztajā zālē un smaidīju tā, it kā laime būtu pilnīga.
Stalts stāvs, plecīgs un tik patīkami vienkāršs ar šarmantu balsi.
Loģiski, ka šī mīlestība vienmēr bijusi tā kā tā plakātu mīlestība. Ieraugi savu elku žurnālī, izplēs lapu un noglabā to kādā mapītē. Tā pat varbūt nav mīlestība, bet gan jūsmošana. Kādas nepiepildītas ilgas.

Lai gan ārā izskatās kā septembrī, līst lietus, ir pelēks un vismaz +7 grādi, tuvojas Ziemassvētki. Nav jau vairs tālu, taču manī nav šīs sajūtas. Es nesapņoju par dāvanām, taču esmu izsapņojusi dāvanas citiem. Man prātā kāda pavisam īpaša, bet vēl nav pārliecības, vai to sagatavošu, jo kam gan lai dāvina? Kam lai dāvina sešu sajūtu kārbiņu, ko aukstos janvāra vakaros līdz pat pavasarim pavērt vaļā un nobaudīt kādu no mazajām burvībām, kas tajā paslēpušās. Manī ir tik daudz skumju un smeldzes, ka šķiet, no tā kamola, kas kaklā, es visiem draugiem varētu noadīt zeķes, ja vien atcerētos, kā adīja papēdi.

Vienalga, ko jūs izlemsiet dāvāt Ziemassvētkos – dzejoli, mazu zīmīti par to, ka aizgājāt uz veikalu pēc jogurta un tūlīt būsiet atpakaļ, lai dāvātu smaidu, vai arī pašceptas piparkūkas, vai krāsu zīmuļus, pulksteni vai zeķes, dariet to no sirds. Ja arī dāvanu nebūs, dāviniet smaidu. 365 lapiņas, uz kurām uzzīmēts smaids. Pietiks katrai dienai.

Eju dušā un dāvinu mazītiņu smaidu.

MIERU, TIKAI MIERU!

Kad pirms mēneša „aizvēru muti”, nepadomāju, ka to atvērt būs tik grūti un domas klīdīs apkārt, taču negribēs skaisti stāties rindiņā, kustināt manus pirkstus pa klaviatūru un veidot tos stāstus, pie kuriem esmu jūs paspējusi pieradināt.

Te nu būs mana virtuve un laipni lūgti pie galda. Tēja jau vārās, bet tikmēr paklačos.
Man te fonā skan ziņas un nesaprotu, smieties vai raudāt no dzirdētā.. nav brīnums, ka man jau kuro nakti rādās murgi, kā rezultātā man ir kļuvis bail iemigt. Miegs nāk, taču acis vērt ciet bail. Un kā nu ne – te vienu nakti murgoju par karu, par tankiem, par nespēju aizbēgt, bet citu nakti Daugavgrīvas pludmalē nogāžas AirBaltic lidmašīna. Pienāk trešā nakts un, lai aizmigtu, vajadzīga drosme, tikai kur lai to ņem.

Vakarnakt manu miegu nāca sargāt Minkāns. Tas ir mūsu ģimenes jaunais kaķupuiks =) Baltķepis strīpainais. Par savu draugu atzīst tikai tēti :D un mani (ciemiņu) uztver kā absolūto svešinieku, lai gan nu jau pēc pāris dienām sāk izrādīt interesi, saglabājot kripatu bijības. Kad gaismas dziest, mazajam tīģerim drosmes daudz, viņš nāk izlūkos un klusītiņām zogas pie manis uz gultu. Šodien pat sadūšojās ar savu mazo ķepiņu pabakstīt pa klaviatūru un datora ekrānu. Pareizi vien ir, jānoskaidro, ko tā briļļainā tur sēž pie tā metāla gabala un veikli kustina pirkstus.

Ceru, ka šonakt rādīsies kas jauks.
Es gribētu sapni, kas smaržotu pēc siena. Uzvilktu mugurā baltu kleitiņu, sacirtotu matus un basām kājām bristu pa pļavu vai arī tuvāk jūrai. Bet sirdī miers. Kaut vienu nakti.

Ar labunakti.

P.S. Zāļu vīrs man tirgū pārdeva lavandu mierīgam miegam. Varbūt darbosies. =)