Category: Kni.stāsts

Man ļoti patīk tirgus ar visu to, kas citus no tā attur. Izgājusi cauri zivju paviljonam, nopriecājos, cik skaista fotogrāfija man tieši nāk pretī. Cik skaisti cilvēki ar gaismu veido kontrastējošus siltuetus. Apstāties un bildēt, bildēt, bildēt, pie sevis klusi čukstot tos vārdus par mirkli, kurš skaists un kurš varētu vismaz uz brīdi stāties.

Man ļoti patīk tirgus ar visu to burzmu, visām sigaretām un spirķikiem, ar kolorītajiem personāžiem, kurus tur sastopu katru sestdienu. Man ļoti patīk vērot, kā koka nojumes pēc ziemas klusuma piepilda dārzeņi, kā vannītēs sastājušies zaļumi, kā šķind nauda, kā pārdevēji kūpina cigareti, tādējādi padarot manu izvēli vieglāku. Pie šī mākoņa ne. Ej tālāk.
Man ļoti patīk tirgus ar to visu murdoņu, ar saucieniem “ceļu”, ar “nu, lūdzu, jaunkundz”, “redīsi no pašu dobes”, “viss ir svaigs” un citiem (iespējams) meliem un nemeliem.
Man ļoti patīk tirgus ar iepazītajiem pārdevējiem, kuri līdzi iesaiņo interesi par manu ikdienu. Ticu, ka gaļas tante domā, ka esmu apprecējusies vai aizgājusi veģetāriešos, jo kā gan citādi es pie viņas nerādos.

Man ļoti patīk tirgus ar tiem ziedu vāliem, ar steidzīgajām narcisēm, kuras jau tagad nespēj sagaidīt manu dzimšanas dienu. Man ļoti patīk, ka man patīk. Tā sajūta, kad viss apkārt zum kā bišu nosētā pļavā, bet es eju tai cauri, ieskandinot sevi.

Man ļoti patīk, kā man patīk.

Foto: mājupceļā līdzpaņemtie mirkļi.

Lai silti!

Katra reize, kad iedomājos par pagājušajām brīvdienām, ir kā maza atzīšanās mīlestībā, kuru pavada milzum daudz pateicības par to, ka viss ir tā. Kad atceros par miglaino rītu un ārkārtīgi silto svētdienu, šķiet, joprojām esmu tur, agri no rīta stāvot ārā pie upes, klausoties klusumā, bet iekšā aiz sajūsmas spiedzot.

Labrīt, Ventspils!

Labrīt!

Tajā laikā, kad rīdzinieki runā, ka ziema nu beidzot esot prom, es mazliet iesmeju. Nevar būt prom tas, kas īsti nemaz nav bijis. Tumsa, jā, bet ne ziema. Ziema tās labākajās tradīcijās nav te redzēta jau vismaz četrus gadus. Mirklīgs sniegs, sals un sarma drīzāk ir prieks par ainavas krāsojuma maiņu.

Kad darbā kādam stāstu, ka mans tētis joprojām iet zvejot uz ezeru, jā, iet, nevis iebrauc ezerā ar laivu, uz mani skatās kā uz slimu. Tā muļķīgā apziņa, ka visur ir tā, kā pats redzi aiz loga, vai ne? Nav, mīļie, nav. Laipni lūgti ekskursijā uz ziemu.

Piedodiet, Rīgas saulrieti, jūs zaudējat.

Uz ezeru iet nekad nav gana. Kaut vai tāpēc, ka diena saulaināka un var redzēt, ka vienā ezera pusē tā spīd, bet otrā ne. Tā pa joslām.

Un jā, tik ilgi dīcu, ka man arī gribas pastaigāties pa ledus, ka to arī izdarījām. Ledus mazliet būkšķ un plaisā, taču runā, ka tas, ko mēs dzirdējām ap pusdienlaiku, esot nieks. Tas, ko varot dzirdēt saulei austot, lūk, tas ir kaut kas. Bet neko, kungi sēž un ķer zivis. Asarus, brekšus un raudas. Līdakas tikai apskata un laiž brīvībā blakus aliņģī. Atstāt nedrīkst. Liegums.

Tur, kur saule tiek klāt, sniega sega izkausēta.

Bet labāko skatu meklētēji vienmēr tiek apbalvoti.

Bet vērīgākie var vienmēr ieraudzīt vairāk pat peļķē.

Esiet vērīgi un lai burvīga nedēļa!

P.S. Laba ziņa tiem, kas virtuvē ciemojas ar telefona palīdzību. Nu ir ērti. Esmu parūpējusies par jums.

Es stāvēju pieturā un gaidīju autobusu.
Tā bija viena no tām vientuļajām pieturām, kurās parasti kompāniju sastāda tikai vēl viens gaidītājs. Kungs gados stāvēja gabaliņu tālāk. Nu, lai taču stāv, man netraucē. Izvilku no somas grāmatu un nodevos lasīšanai. Galu galā, lai atkal nesanāk tā, kā iepriekšējā reizē, kad uz mūsu grāmatkluba lasīšanas pasākumu ierados kā balta lapa, proti, neko nelasījusi.

Lasīju, iztēlojos un pazudu burtos, smējos par ilustrācijām. Klusu, pie sevis līdz brīdim, kad kāda balss aizmugurē man burtiski lika palekties. Manu satrūkšanos varēja tik labi redzēt, ka tās vaininieks sāka atvainoties.

– Ko lūdzu?
– Cik ir pulkstens?
Es ieslidināju roku kabatā, lai paņemtu telefonu, un jutu, kā šo manu kustību pavada jautātājs – gara auguma nošņurcis vīrietis ar hiēnas smaidu un to plastmasīgo rimi maisu.
– Sešas pāri.
– Kam pāri?
– Sešiem.
Vīrietis pievērsās autobusu sarakstam un turpināja sarunu.
– Tad jau autobuss drīz nāks.
(Mhm, nāks gan, kurš gan brīvdienās iet pastāvēt 1. autobusa pieturā, ja autobuss kursē labi ja pāris reizes stundā?)
Viņš bija tā tipa cilvēks, kurš taisnotos par uzbāšanos, bet turpinātu plīties virsū ar sarunām, un pēc tam atvainotos vēlreiz.
– Ko tad mēs tādu lasām?
Pagriezu grāmatas vāku. Tūve Jansone “Neredzamais bērns”.
– Ā, pasakas… latviešu valodā grāmatas tagad ir dāāāāārgas.
To “dārgas” viņš novilka īpaši gari un žēlīgi, norādot uz to, ka jālasot krieviski. Parakājās savā maisā, gribēdams parādīt, kas man jālasa, bet meklēto neatrada.
– Bet bibliotēka taču ir! Centrālajai bibliotēkai ir filiāles visos pilsētas rajonos..
Enerģiski atbildēju, lai man te negvelž, viss dzīvē nav jāpērk.
– Biblotēkā? (Jā, viņš tā izrunāja šo vārdu.) Biblotēkā es parasti tikai internetā paspēlējos..

Ak, un ko man vēl tev, cilvēk. Lasīšana nesanāca, bet laiks bija nokauts, autobuss brauca, un netipiski man, iekārtojos blakus kādam, lai nekādā gadījumā nerastos iespēja man apsēsties blakus. Atlika tikai cerēt, ka interneta spēlmanis izkāps ātrāk.

Bet, ja godīgi, man pietrūkst šo stāstiņu, šo dīvaiņu sarunu un situāciju (nē, es neuzprasos), taču to visu var piedzīvot tikai tādās vietās. Tieši tādās, kur visi trakie ved savus putnus vizināties.

Lai silti!