Purr purr

Man ļoti nepatīk pārsteigumi.
Laikam tieši tāpēc, ka nezinu, ko no tiem sagaidīt un galvā ir ieprogrammēta vilšanās. Gaidas gādā par vilšanos, taču jāatzīst, ka visas tās reizes, kur kādam arī ir izdevies mani pārsteigt, ir bijušas tās, kur man pat nav ienācis prātā kaut ko gaidīt. Bet nu jā, tik un tā nepatīk, taču es nebūtu es, ja tur nebūtu kādas galējības. Man ārkārtīgi patīk gatavot pārsteigumus citiem, un te viens būs.

Es viņu pamanīju tviterī jau pasen, vēlāk arī feisbukā pie burvīgās Ditas Lases (veģetārā uztura skolas “Vegus” vadītāja) un tad pie slavenā suņu puikas Odija ne mazāk slavenā un šarmantā saimnieka Vernera, un ja kādam ir saistība ar diviem tik jaukiem cilvēkiem, tad tur jābūt kam labam.

Labrīt, Renāte, šis pārsteigums ir tev!
Es zinu, ka tev patīk purpurs (visās šīs krāsas izpausmēs) un vēl es zinu, ka tev patīk kaķi. Lai šīs divas nosauktās patikšanas nejustos vientuļas, pielikšu klāt savējo. Man ļoti patīk, cik patiesi tu paud savu sajūsmu par kaut ko un tas, kā tu proti uzmundrināt. Par to arī paldies!

Šis ir sutton slice tehnikā darināts polimērkeramikas kaķis, kuru pēc tavas izvēles varēs pārvērst vai nu par kulonu, vai arī piespraudi. Lai tas viss vēl vairāk atbalsotos, tu tiec arī pie pogauskariem.

Ziemassvētki martā ir burvīgi, vai ne?

P.S. Tulkojot no angļu valodas, vārds “purr” nozīmē “murrāt”. Saliekot kopā purpur – ko te vēl brīnīties, ja vienam cilvēkam tik ļoti tīk šī krāsa un kaķi?

Deguna stāsti II

Iedoma, ka viss pāries pats no sevis, tiklīdz nomainīsies gadalaiks, vēl vienu reizi ierādīja man vietu. Tā bija kārtējā svētdiena, kura sūtīja zīmītes asiņojoša deguna veidolā. Sak, jaunkundz, kamēr tu nesaņemsies un neaiziesi pie ārsta, nekas nemainīsies. Ne asisnsvads mazāks paliks, ne retāk tas plīsīs.

Šķiet, atmiņas par 2013. gada janvāri vēl bija tik svaigas kā vakardiena. Rīgas 1. slimnīcas poliklīnikas ārstu gados, kurš todien piesvilināja ne tikai asinsvadus nāsīs, bet arī pašas nāsis, atcerēšos mūžam. Tieši šis gadījums man lika naivi cerēt, ka viss, kas notiek ar manu degunu jau otro svētdienu pēc kārtas, pāries pats no sevis, jo kuru gan mums vislabāk izdodas piemānīt, ja ne sevi, vai ne?

Es biju ceļā uz kino, kad pie sevis dažas sekundes lūdzos, kaut tās būtu iesnas, ko sajutu. Mēteļas kabatas un somiņa bija pilna ar munīciju šādiem gadījumiem, taču es pārāk labi pazīstu savu ķermeni, lai ticētu, ka ar to, cik man bija, pietiks.

Ir viens labums no tā, ka mūsdienu cilvēki domā, ka viņu veselība turas pateicoties tām sūda ripām, kuras viņi no rīta līdz vakaram rij. Lūk, pateicoties šim augstajam pieprasījumam, aptiekas Rīgā ir teju vai uz katra stūra un līdz vienai tādai bija tikai kvartāls. Ar saturu manās kabatās vajadzēja pietikt. Jums vajadzēja redzēt to manu izmisušo skatienu, kad aptiekāre līganā solī šļūca pēc vates un ūdeņraža pārskābes. Tā sajūta, it kā viņa būtu nevis darbā, bet mājās, nevis darba ķitelī, bet gan tieši svētdienām paredzētā rīta kleitā un viņas mīļotais viņai būtu palūdzis tasi kafijas, savukārt viņa ar savu līgano gaitu vēl nolēmusi viņu pavedināt.

Tajās reizēs, kad deguns spēlē manu Ahileja papēdi, es jūtos gauži neērti, jo pat pusmediķi nepiedāvā palīdzību un iejūtība ir domāta kaķu bildītēm feisbukā pirmdienu rītos. Vienīgais iemesls, kāpēc nesametas sevis žēl, ir daudz spēcīgākais izmisums un panika par nespēju kontrolēt situāciju, kā arī stulbumu, ka baiļu un atmiņu iespaidā tā arī vēl līdz ārstam neesmu bijusi.

Kad likās, ka ar šo epizodi esmu tikusi galā, bija pietiekami daudz laika, lai paspētu uz filmu un uz vairāk kā stundu atlaistos krēslā ar cerību, ka šai dienai pietiks. Ja šī būtu filma, tad tieši šajā vietā sāktu skanēt dramatiska mūzika, jo tālāk par “ņem biļeti un pēc tam nāc” es netiku. Ticu, ka Kventins Tarantino, ņemot vērā viņa filmu specifiku, manu četrdesmit minūšu cīņu novērtētu.

Pēc tam, kad biju nomierinājusies un arī samierinājusies, ka filmu nākšu skatīt citu dienu, bet tagad vienkārši kaut kur atsēdīšos un pagaidīšu draugus, mana mīļākā kinoteātra kontrolieres izdarīja to, ko neizdarīja pusmediķi aptiekā. Te bija tā vecā gvarde, kura vēl zināja, kas ir iejūtība. Iejūtība, par kuru stāstīja mamma mūsu strīdos par padomju laikiem. “Toreiz,” viņa teica, necenšoties ne idealizēt, ne kādā citā veidā aizstāvēt aizgājušo laiku, “cilvēki bija kaut kādi citādāki… izpalīdzīgāki.”

“Ejiet taču iekšā un skatieties filmu,” noteica abas kundzes un pavadīja mani līdz zāles durvīm, pat nepārbaudot biļeti. Tā brīnišķīgā sajūta, kad netiec uzlūkots kā noziedznieks, melis vai kāds, kurš it kā bojātu iedomāto smalko atmosfēru.

Ieniru tumsā, atslīgu krēslā un tiku apbalvota ar izdaudzināto skūpsta epizodi. Ja filmu salīdzinātu ar pīrāgu, tad tur vēl bija pietiekami daudz gabaliņu, lai es varētu gūt sāta sajūtu.

Sveikas, svētdienas! Jūs joprojām esat manas mīļākās dienas!

Pastkartes no svētdienas. Pārdaugava.

Tas, ka svētdienas ir manas mīļākās dienas, nav nekāds jaunums. Tas, ka tās ir lēnākas par citām, ne tik. Sēdēt slapjiem matiem, rīta kleitā, lēnām malkot kafiju un izlikties, ka pēc stundas nav norunāta tikšanās, svētdienā ir pat nomierinoši.

Svētdienām piestāv muzeji un izstādes, pavēlākas pusdienas, naivi sev iestāstot, ka tikt pie galdiņa četrpadsmitajā februārī ir pavisam viegli. Svētdienām piestāv pat apmācies laiks. Pat tas. Pelēks.

Pārdaugava vietām atgādinot mazu, mazliet noplukušu Itālijas pilsētiņu. Es nezinu, neesmu bijusi, bet fotografēt rimties tik un tā nevaru. Visas tās faktūras, krāsa – lobās nost kā saulē apdegusi āda.

Mazo ieliņu džungļi.

Deju imitējošs krēsls.

Ciemošanās svešos pagalmos, lai redzētu to otru pusi. To, kas tam pa vidu.

Bet vispār ir tā, ja labi ieskatās, tad tas viss ir pat ļoti krāsains. Viss atkarīgs no tā, kā gribas uz to raudzīties.

Un kur svētdien biji tu?

Mūžīgais tējas laiks

Jau paspēju padalīties un pastāstīt, ka es un tēja ir kā krūzīte un osiņa, roka un cimds, mute un smaids. Gaismas pilī ir gan tēja, gan prasmīgas rokas, kuras radījušas darbus, gan daudz smaidu. Man, lūdzu, iesaiņojiet tos visus! VISUS! Ņemu! 72 mākslinieki no visas pasaules radījuši ilustrācijas grāmatai “Alise Brīnumzemē”.

“Mūžīgais tējas laiks”. Vēl rīt un parīt. Aizej, jo es gandrīz nokavēju. Tev ir divas dienas, lai paspētu un neliegtu sev nonākt brīnišķīgā ilustrāciju pasaulē, kavēties pie tām ilgi, ilgi, izpētot katru sīkāko detaļu. Kas svarīgi, tādu būs daudz.

Dažas pastkartes. Kārdinājumam.

Tas pirkstiņš!

Lūk, gandrīz Spīgana tējas krūzē!

Gandrīz Alise.

Mans favorīts! Tas skatiens, tas skatiens!

Aiziesiet, ja?

Pastkartes no ziemas

Agrā rīta stundā, kad vēl gaisma aust, būt pavasarī, un mazliet vēlāk ap brokastu laiku – ziemā. Tā mūsu mazā zeme mani nebeidz pārstēgt. Man patīk, kā tālumā esošie mākoņi spēj nospēlēt kalnus. Man patīk, kā no skursteņa nākošie dūmi pār ceļu spēj izvēdot tādu kā tiltu. Un man patīk tā iekšēji psihojošā sajūta, kas liek uz to visu noskatīties, jo nestājamies, jo citādi brokastu vietā varētu varbūt paspēt tikai uz pusdienām. Man patīk, ka 200 kilometru attālumā no Rīgas var būt ziema. Pat ja šobrīd jau izkususi.

Atvedu jums pastkartes.

Man patīk tās detaļas. Gan tie, kas laižas no Tempļa kalna ar ragutiņām, gan tas viens sakņupušais, kurš vilina laukā zivis.

Šī pastkarte tapusi, skatoties no pilssalas uz otru krastu, kurā no sētas puses redzams kultūras centrs, tālumā kurtuve, bet priekšplānā – laivu būdas, kurās alūksnieši glabā laivas. Vienojošais šajā pastkartē ir siltums. Gan tas, kas ieplūst mājās siltuma veidā, gan tas siltums, kuru nes kultūra un brīvā laika nodarbes. Ak, jā, man kā zvejnieka meitai neklājas zvejniekus par ķertajiem saukt. Mēs visi esam mazliet ķerti. Katram tikai savs.

Te ledus ar apstādinātu sniega piku salūtu. Varētu ilgi skatīties.

Ir tādas sarunas, kuras nevar nenoklausīties. Tās pašas lien ausīs, tās pašas pieskaras ausīm, kad ej garām. Te trīs jaunieši sēž un pīpo, bet viens atbildot uz telefonzvanu, mīļotajai saka, ka sēž stadionā. Sēž stadionā februārī. Piesnigušā. Un nesalst. Bet Rīga gaida pavasari.

Te vēl viens ledus. Taisās dalmācietī.

Tālāk divi jumti. Šķiet, pavasarim nākot, laikam svarīgi savējo vietā noturēt. Šiem diviem īpašā iezīme ir tās mazās detaļas. Vienam vējrādītājs ar gadaskaitli 1793, bet otram – TV antena. Nez, šāda vēl ko dod?

Bet tagad gan atpakaļ pavasarī un lai silti!
Kas vēl svarīgi, esiet veseli. Ja gadījies saaukstēties, veseļojieties!