Nezinu, kurā brīdī tas notika, bet mana nepatika bija pārvērtusies sajūsmā. Nezinu arī to, vai vispār drīkstēja tik ļoti sajūsmināties par to, ko vairums burkšķēja. Pat ja ielas kļuva arvien netīrākas, viss, kas tobrīd notika debesīs, pārspēja jebkuru gaušanos.
Tas viss apstādināts ir kā tādi krītiņu zīmējumi. Nez, kā šo iedabūt zilonī?
Lai silti!
Šis bija viens ārkārtīgi brīnišķīgs gads un par to arī paldies! Par visām mācībām, par smiekliem, par asarām un par priekiem, par uzmundrinājumu, par celšanu un pelšanu, par klusumu un troksni, par tuvošanos un par atsvešināšanos, par nākšanu un iešanu, par nebeidzamo skriešanu, par tēju un vēju, par gaišām domām un to tapšanu vārdos, par visu, kas šī gada laikā noticis! Paldies!
Ja kāds jums saka, ka tā ap trīsdesmit viss beidzas, tad ziniet, nav tāda vecuma, kad kaut kas sākas vai beidzas, ja vien neskaita pašas, pašas beigas ar trīs saujām smilšu. Ziniet, ir cilvēki, kuriem viss beidzas arī divdesmit gados, ja vien viņi tā vēlas, vai arī nesākas pat četrdesmit, jo viņi tā arī nesāk. Kopš oktobra man šķiet, ka tikai tagad patiesi sāku dzīvot. Ar pilnu krūti, ar mirdzošām acīm un ārkārtīgi skaistiem un mīlošiem cilvēkiem blakus. Paldies! Paldies, ka mīlat mani tik burvīgu, cik burvīga esmu! Jā, esmu!
Esiet arī jūs!
Priekā!
Vienmēr esmu teikusi, ka, lai nu ar ko, bet ar mammām man ir paveicies. Jo īpaši ar savējo. Un arī ar tām citām, kuras mani pieņēmušas kā savu bērnu, ja ne bērnu, tad kā ģimenes locekli, ielaidušas savās mājās, ļāvušas sēdēt pie sava galda, vienmēr sniegušās atbalstu, nepieciešamības gadījumā sabārušas, sildījušas apskāvienos un domās.
Piedodiet, ka šogad jūsu pastkastītēs nav manis sūtīto kartiņu kā pagājušajā gadā. Esmu slinks bērns. Mazliet saguris, mazliet neizgulējies, nostrādājies, bet ļoti priecīgs. Ļoti priecīgs par to, ka jūs man esat un ļaujat sev būt.
Lai jūsos vairāk gaiša, starojoša, zaļojoša un plaukstoša prieka, manas mīļās mammas!
Paldies!
Sirsnīgi sveicu sevi atvaļinājumā!
Atvaļinājuma sākums ar nelielu Ziemassvētku garšu. Apdāvināju sevi ar vienām dzīrēm pēc īres, vienu ciemošanos, vienu izstādi un vienu grāmatu.
Un tā ir tikai pirmā diena!
Uzreiz, lai nerodas pārpratumi – dzejolis.
Tie, kas vīlušies, iet uztaisa tēju un nāk rīt, tie, kas ne, lasa tālāk, jo, manuprāt, pat jau ir vilšanās, ir vērts lasīt tālāk, jo tagad tie ir divi. Divi mīļākie dzejoļi.
Atgādināšu par pirmo.
Tas ir Dārtas Hapanionekas dzejolis “Aptuvenie aprēķini”.
Ar visu pazaudēto burtu vārdā “Margarita”. Manuprāt, tai būs tur palikt.Tu paliki man parādā:
* tasīti tējas Dolce Vita
* spaini ruma un Margrita
* 3 kompaktdiskus
* 8 iespējas un riskus
* 76 apskāvienus
* 5 saulrietus pēc maija dienas
* pasaku pirms gulētiešanas
* ņaudēšanas un riešanas
* pankūku svētdienas piecas
* divas rokas, kas pretī tiecas
* 117 smaidu,
bet neliecies traucēties,
nav jau tā, ka es skaitu..
Kopš sestdienas šim pievienojies vēl kāds, kuru līdz pusdienlaikam cilāju vien atmiņā no sestdienas pasēdēšanas Vārdu kalnā, jo atcerējos sajūtu, dažus vārdus, frāzes, bet ne visu. Pieļauju, ka rakstītā veidā, ja tas nodrukāts, tas izskatās citādāk, bet tas nu ir tas, kas man intuitīvi sanācis, klausoties dzejoli šajā video. Baudiet, taču iesaku arī to plūstoši izlasīt pie sevis.
Kārlis Vērdiņš “Vēstule”
Noplēsu kuponus kopā ar tukšajiem iepakojumiem.
Aizsūtīju aploksnē, taču atbildi nesaņēmu.
Nokasīju sudraba joslu, bet skaitlis desmit tūkstoši – neparādījās.
Arī bultas vai sirsniņas attēlu apakš alus korķa neieraudzīju.Likās, ka visu pareizi daru, bet mana laime, redz, kavējas.
Manu vārdu Lieldienu zaķis neizvilka no cepures un nevicināja ķepā pa visu studiju.
Tā nu es sēžu bez ceļojumu uz Alpiem, bez tostera, bez Narvesen dāvanu kartes.
Pārdevējas klusē kā sfinksas, pastnieces vienmēr klusē.
Pat televīzijas telefons vienmēr aizņemts.
Likās, ka visu pareizi daru, visu pareizi atbildēju.
Gan tēlu grieķu mitoloģijā, gan pasaules čempionu šahā, gan naudas vienību Kazahijā.
Kur kavējas mana laime, kur viņas mazās dāvaniņas?Laikam es esmu pārlieku resns un bāls.
Laikam valkāju nesmukas drēbes.
Laikam man draugos vien sliņķi un lūzeri.
Nenāk laime ne tuvu pie manas pastkastītes,
Jo es tajā baroju putniņus.
Ja arī Tev ir kāds mīļākais (dzejolis) un Tev ārkārtīgi gribas par to šeit pavēstīt, nekautrējies. Rudenim piestāv dzeja.
Lai silti!
P.S. Ja ar diviem nav gana, tad te būs trešais, tas mans.