Pļaujas laiks

Laiks pļaut to zāli.
Likās jau, kur tad nu ko tādu bildēt, bet galu galā izrādījās, ka katram no jums kaut kur ir tāda mapīte, kurā pieglabātas pļavu, zāles, nezāļu, ziedu un aizaugušo lauku bildes, kuras dažs beidzot var likt lietā. Beidzot kādam to visu vajag.

Par to, ka rušinājāt krājumus un sūtījāt no tiem izvilkto man – milzīgs paldies! Paldies arī par to, ka daži no jums patiešām iegāja azartā un bildes sūtīja vairākkārt. Paldies!

Zāles un zāļu izstādi pasludinu par atklātu!

Saka jau, ko sēsi, to pļausi, tāpēc, lai būtu ko pļaut, sākumā jāiesēj. Raimonds iesēja.

Maija laiku pa laikam man mēdz atsūtīt pa kādai burvīgai pastkartei no viņas brīvdienām. Šoreiz “ezers, Sigulda, atvaļinājums un nomaļa peldvieta, kur stundām sildījos saulē, lasot grāmatu”.

Maskačkas pētniece Sigita pievienojas ar savu foto no Daugavmalas, kas pēc tādas nemaz neizskatās.

Kur ūdens, tur dzīvas radībiņas, kuras savās bildēs izdevies noķert Ilzei. Lietuslāšu niedres un sapņains krupītis.

Atrast ķirzaciņu zālēs mani aicinājā Liene.

Nez, kas par ķirzaku meklēšanu būtu sakāms Elīnas kaķim?

Varbūt ne ķirzakas, ne vardes viņu neinteresē un viņš sapņos redz Gruzijas kalnu zāli?

Vai arī Sigitas bildēto zāļu skauto gliemežu krūmu Provansā?

Varbūt viņš bradā pa Gintas skaistajām pļavām?

Ja mēs par tām pļavām, tad Silvai arī ir ko teikt.

Un Unai ir kaut kas, ko likt pretī. Kā tas viss mazliet pēc lietus?

Zigurdam noteikti ir mapju mapes, kurās fotografētās pļavas un zāle tiek datēta pa gadiem. Ordnung muss sein.

Rudu par krājumiem nestāstīja neko, taču šis vērtīgo zālīšu pušķis mani uzrunāja ļoti.

Noslēgumā vien atliek izslēgt gaismu un palūkoties uz tiem, kas pa naktīm apkārt dauzās. Ar sveicieniem no Zviedrijas tumšās naktes zaļās zāles ar Sanda palīdzību pie manis atceļojis visnotaļ latvisks āboliņš.

Vēl tikai dauzoņa Spīgana ar sveicienu no naksnīgās bildēšanas purvā.

Redziet, cik labi jums šis izdevās!
Rītdien noskaidrosim grupas Zāle albuma “Viņa” ieguvēju.

Lai silti!

P.S. Ja nu kāds nedēļu ir bijis projām un nesaprot, kāpēc virtuvē parādījušās zāles bildes un kāpēc par godu zālei tiek rīkota šāda izrādīšanās, var palasīt par to, kā tas viss sākās un kas par to kādam būs.

Pārraut apli

Ir tās “viss ir slikti dienas”, ir. Un tas ir normāli, taču šodienas stāsts būs par to, kas nav normāli un to, kā lietām nevajadzētu notikt. Pirms sāku stāstīt, atzīstu, ka arī es mēdzu uz kādu nepelnīti sarūkt, arī es mēdzu aizstiept nelāgo omu uz darbu, jā, arī es, taču kaut kad tam būtu jāpieliek punkts. Vai vismaz punkta mēģinājums.

Rudu nevarēja nomierināties vairākas dienas, jo notikums vietējā veikalā viņu bija patiesi saērcinājis ar savu netaisnību:

\

“Šorīt pa ceļam no tirgus, iegāju vietējās lielbodes pārtikas veikalā, lai nopirktu vistas filejas puikām, jo viņiem ēdiens jau nav ēdiens, ja nav gaļas. Stāvu rindā, pienāk mana kārta. Skaitu naudu un nolieku to pārdevējai.
Viņa man ļoti nepieklājīgā tonī jautā: “Nu vai viss?”
Es neizpratnē. Atbildu: “Jā!”
“Labi, ka vismaz šodien, ne rīt!” viņa tik pat nepatīkamā tonī man nocērt.
Acīmredzot, maksājumam izmantoju, viņasprāt, pārāk sīku naudu. Piebildīšu, ka neskaitīju ilgi. Rīkojos diezgan ātri un operatīvi. Turklāt nauda nemaz nebija tik sīka.

Es šokā. “Atvainojiet, bet tas no jūsu puses bija ļoti nepieklājīgi,” es viņai teicu. “Nezināju, ka pie jums nevar norēķināties ar skaidru naudu.” Paņēmu pirkumu un devos uz blakus piena veikalu. Nopirku tur vajadzīgo, bet nespēju nomierināties. Turklāt atcerējos iepriekšējās dienas notikumu tajā pašā veikalā, pie šīs pašas kasieres. Arī todien visi pircēji tika apkalpoti, pavadot tos ar neapmierinātām replikām. Tikai mirklī, kad pirms manis iepirkās viens no vietējā teātra zvaigznēm, kasiere atplauka smaidā un burtiski vai “izklājās”. Šis novērojums, plus pirms mirkļa piedzīvotais, neļāva man palikt mierā. Nolēmu, ka jāatgriežas.

“Visi ir pelnījuši vienlīdz laipnu attieksmi,” es nodomāju. Paņēmu savas filejas, atradu makā čeku un noliku viņai priekšā. Pārdevēja neizpratnē skatās uz mani lielām acīm.

“Es vēlos, lai jūs man atdodat naudu! Es iešu pirkt vistu citā veikalā. Jūs mani aizvainojāt!”
“Bet es taču neko… es taču negribēju. Ko jūs? Manis pēc jūs varat norēķināties arī puscentos.”
“Tieši tā. Es, kā pircējs, drīkstu norēķināties ar tik lielu naudu, kāda nu man ir. Es uzskatu, ka nebiju pelnījusi tādu attieksmi. Tas no jūsu puses bija ļoti nepieklājīgi.”
“Nu atvainojiet…” un tad šamā sāka stāstīt, cik viņai grūts darbs, kā vakar kāds viņu nolamājis trīsstāvīgiem vārdiem, kā viendien viņai ar sirdi slikti palicis un tā vietā, lai brauktu mājās, braukusi uz slimnīcu.
“Man ļoti žēl, ka ar jums notika kas tāds, bet jebkurā gadījumā, tas nav iemesls, lai jūs pret mani tā izturētos. Es jums neko neesmu nodarījusi. Turpmāk padomājiet, kā jūs apkalpojat pircējus, jo, lai arī agrāk es te bieži iepirkos, tagad es diez vai atgriezīšos.”
Un devos prom.”

Lielisks stāsts par katru no mums, kurā viss iet uz apli. Man nodarīja pāri, tāpēc es tev arī nodarīšu. Un nav nekādas nozīmes tam, ka tev ar to nav nekāda sakara. Tu pagadījies pa ceļam. Saņem!

Savukārt mans stāsts iesākās otrdienas vakarā, kad brīnišķīgā kompānijā bija iecerēts doties uz teātri. Biļetes somiņā, smukā kleita mugurā, izrādei laiks paagrs, vietas nenumurētas, bet man ir velo un es visu varu paspēt.

Nacionālais teātris ir tas teātris, kurš man biežāk sagādā vilšanos nekā prieku, taču mistiskā kārtā atkal un atkal tam dodu iespēju pierādīt, ka to naftalīnu var izvēdināt un kodes piebeigt. Kā tad!

“Kādā sakarā Jūs šeit novietojat savu velosipēdu,” pirms tam, ar plaukstu pavicinot, mani pasauca teātra apsargs. Kad paskaidroju, ka izrāde ir pēc pusstundas un ka man nav iespējas citādi šeit nokļūt laikus, kungs visnotaļ vīzdegunīgi norādīja, ka šeit tā neklājas, ka šajā smalkajā velonovietnē pie dienesta ieejas, kas turklāt bija gandrīz tukša, manam velo vietas nav.

Sapratusi savu “kļūdu”, teicos to aizvākt, ja jau tik ļoti traucē, uz ko kā atbildi saņēmu nākamo izgājienu ar visnotaļ pastulbu jautājumu – kur tad es to velosipēdu tagad likšot. Savādi, cilvēks mani padzen, bet tad interesējas, uz kurieni iešu. “Kāda jums daļa, kur es iešu,” pie sevis nodomāju, rijot kaklā iemetušos kamolu. Stāvēju tur kā sabārts bērns.

It kā ar visu dzirdēto jau nebūtu gana, sabojājot visu līdz galam, apsargs norādīja, ka velosipēds varot palikt, bet lai nākamreiz es padomājot, KĀDĀ VEIDĀ ŠURP IERODOS. Kā tad, noīrēšu karieti vai izsaukšu eskortu. Vīrietis aizgāja, bet es tikmēr iekšēji degu un šķīdu vienlaicīgi. Noņēmu ķēdi un izcēlu velosipēdu. Rijot kamolus vienu pēc otra, pabraucu Bioloģijas fakultātes virzienā. “Cerams, ka tur man neviens neprasīs studenta apliecību,” nodomāju un atstāju velosipēdu tukšajā velonovietnē. Punkts. Viss, par ko spēju domāt, ka man nākamreiz vajadzētu apdomāt nevis to, kā es nāku, bet uz kurieni nāku un vai tas ir tā vērts.

Te nu ir tas cilvēciskais faktors, bet cik citādi tas viss varēja izvērsties. Pārdevēja varēja dāvāt smaidu un novēlēt jauku dienu, tā vietā palika bez pastāvīgā pircēja. Apsargs varēja pieklājīgi paskaidrot, ka šī novietne paredzēta tikai darbiniekiem, bet viņš labprāt izdarīs izņēmumu un ļaus velo atstāt, taču tā vietā bojāja teātra tēlu manās acīs vēl vairāk. Tieši tik vienkārši. Tieši tik vienkārši, mazliet apvaldot savu varaskāri, mēs varam otra dienu padarīt labāku. Mēs varam pārraut to apli.

Lai silti!

Zvēru dārzs

Ja esi ceļotājs, tu atklāj. Pieņemsim, ka todien ceļoju (pa tīmekļa laukiem) un nokļuvu zvēru dārzā, precīzāk, uzgāju kādu Instagram profilu, kurā redzamie zīmējumi radīja sajūsmu. Sietspiede! Par to, kā savulaik iemēģināju roku sietspiedē un šajā procesā, kā arī tehnikā teju vai iemīlējos, var sev atgādināt TE, taču šis bija kas ļoti smalks un tik dzīvs. Trakākais, ka gribējās pilnīgi visu.

Tālākais notika pēc ierastās shēmas. Atradu epasta adresi, rakstīju vēstuli, lai precizētu detaļas. Zinājāt, ka Rīgā atrast neapdrukātu kreklu, kas būtu ne tikai glīts, bet arī pieklājīgas kvalitātes, nemaz nav tik vienkārši? Par vīriešim vispār.. nesaprotu, kur jūs pērkat apģērbu, jo tas viss šķiet neiespējamā misija. (Visādi citādi ar savu kreklu obligāti nav jānāk. Es tikai tāda.. izvēlīga.)

Brīdī, kas uzvilku šo lauvas kreklu un jau gaidīju, kad nākamajam būs pieejams siets, šķiet, sapratu jūs visus, kuriem nu jau ir vairāk par vienu ziloni. Sajutu sevī to “gribu” sajūtu un sajūsmu par to, ko kāds rada.

Skaidrs, ka tagad man ir ne tikai lauva, bet arī lācis ar ārkārtīgi skaistām acīm.

Likās, ka nu var atslābt, ka tas viss? Nemaz ar’ ne!

Darbu autore Kitija Laure nav snaudusi uz panākumu un atzinības lauriem, bet gan gājusi tālāk, proti, apdrukājot porcelānu. Atliek vien nopūsties, nočuksēt kaut ko par algu un turpināt priecāties. Skaidrs, ka virtuvē kaut ko no šī visa pavisam noteikti vajag. Ārkārtīgi vajag, bet pagaidām, lai priecīga un mazliet draiska diena kā tās lokas, kas vējā plīvo.

..un tad gādās atklāt, ka tas kaķēns patiesībā ir lauva.

Svarīgākais, kas jums jāzina:
Instagram.com/zverudarzs
Facebook.com/zverudarzs

Lai silti!

Coffee & Cigarettes

Tagad sanāk, ka esmu mazliet samelojusies. Pavisam mazliet, jo nav jau tā, ka tikai futbols. Nav. Tajos starplaikos es tomēr cenšos neaizmirst to, kas man vēl patiesi sagādā prieku.

Brīvdienās iesākot rūtiņu ziloņus (viens bija izmēģinājuma) un divu darba dienu vakaros pieliekot punktu, precīzāk, sakaisot pelnus – gatavs! Skatoties futbolu, ir tapis Džima Džārmuša filmas “Coffee & Cigarettes” zilonis, kurā ieslēpies gan šaha raksta galdauts vai arī galda virsma, divas kafijas krūzes un līdz sīkākajiem pelniem izstrādāts pelnu trauks ar visiem izsmēķiem.

Coffee & Cigarettes
Coffee & Cigarettes

Patiesībā, es aizrāvos. Nē, nopietni, atkal sajūtot to idejas garšu, redzot bildi (jā, es biju to uzzīmējusi) un cenšoties realizēt taustāmu rezultātu.

Kafiju? Melnu?
Kafiju? Melnu?

Darbs ar divām krāsām ir sarežģīts. Diena un nakts. Tumsa un gaisma. Abām satiekoties, tās vēlas atstāt pēdas otras miesā, bet tā nevar. Nedrīkst.

Paturpināt sēriju?
Paturpināt sēriju?

Ak, jā, un tas nekas, ka filma liela, zilonis joprojām ir savā izmērā. Mazs!

Tie paši trīs un četri centimetri.
Tie paši trīs un četri centimetri.

Visa šī sakarā, tiem, kas mitinās arī twitterī, man ir kāds ierosinājums. Pirms neilga laika atklāju, ka kolosālais ilustrators Reinis Pētersons ir ķēries pie izglītojošas izklaides, proti, viņš zīmē mazas ilistrācijas un aicina ar to palīdzību uzminēt, kura filma šajā mazajā zīmējumā paslēpusies. Brīnišķīga izklaide un atgādinājums vienlaicīgi, sak, redz, cik daudz labu filmu vēl jānoskatās. Ceru, ka Reinis neņems ļaunā, ka dažas no šīm ilustrācijām atļaušos publicēt te. Visādi citādi, iesaku pasekot līdzi. #GuessTheFilm

Coffee & Cigarettes
Coffee & Cigarettes
Million Dollar Baby
Million Dollar Baby
Night on Earth
Night on Earth
Four Weddings and a Funeral
Four Weddings and a Funeral
Pulp Fiction
Pulp Fiction

Skatieties filmas, futbolu un lai silti!

Koks

Stāsts: Koks un putni

Lomās:
1) Putns mamma
2) Putns tētis
3) Ērglis niknais
4) Koks varenais meža vidū

Otrā plāna lomas:
1) Skudru pūznis un skudru ceļš
2) Krūmi, arī ogu

Koks ar visu savu iedzīvi
Koks ar visu savu iedzīvi
Putns mamma - perē oliņas
Putns mamma – perē oliņas
Putns tētis - noķerts nesot ogu, pievērsiet uzmanību knābim.
Putns tētis – noķerts nesot ogu, pievērsiet uzmanību knābim. Vēl priekšplānā redzams skudru pūznis un skudru ceļš.
Ērglis niknais
Ērglis niknais

Ziniet, kas man šajā patīk vislabāk? Tas, kā strādā bērnu fantāzija. Mēs te redzam sastingušu brīdi, bet viņiem tas nekad neapstājas. Viņi tajā joprojām redz visu kustībā un stāstu, kura pierakstīšanai vajadzētu vismaz vienu rūtiņu burtnīcu. Ziniet, kas vēl? Kad mēs, pieaugušie, kaut ko darām un ir tas brīdis, ai, to jau neredzēs.. to brīdi mēs mēdzam atļauties nohaltūrēt, bet te.. jūs jau neredzat, bet zem putniem ir ogu krūmi, kā arī, pat ja neredzēs, putniem ir detalizēti izstrādātas kājas ar visiem nagiem. un zem krūmiem akmeņi. Tas nekas, ka neredzēs. Tā aug stāsti. Saprotat?

Un ko jūs uzlipinātu, ja nonāktu manā “darbnīcā”?