Kni virtuve

love yourself more

Čau, rudenī!

Nezinu, vai paspējāt sailgoties, vai arī pierast pie manas prombūtnes (mazliet ceru, ka tomēr pirmais), bet rudens ir klāt ne tikai ar miglu, lidojošām koku lapām un bagātīgu dārza ražu, bet arī ar mani un ziloņiem.

Par to, vai man izdosies te atstāt sarunas raisošas ziņas, vēl nezinu, jo joprojām ticu, ka ļoti daudz esmu paspējusi virtuvē pateikt, ka var mierīgi arī paklusēt un katru dzīves notikumu nekomentēt, taču, kas zina, nāks vēsāki vakari, vairāk pasēdēšanu, vairāk sarunu un stāsti noteikti uzradīsies paši.

Bet tagad gan pie ziloņiem!

Kaut kur redzēti, ne? Bet, ja cilvēkam vajag un gribas? Smieklīgākais visā pasākumā bija tas, ka līdz galam nemaz uzreiz nevarēju atcerēties, kā šī tipa ziloņus taisīju. Vai krikumiņus (ar nodomu veidotus pārpalikumus) saliku apzināti, vai vienkārši haotiski uzlasīju ar citu plastikas plāksni, tikai atceros, ka gala rezultāts man vienkārši sanāca. Sak, ja izgudrojat spēli, pierakstiet tās noteikumus, ja nu vēl kādu reizi gribēsiet to uzspēlēt?

Ja ziloņi ir trīs, tad skaidrs, ka visi pie viena cilvēka nedosies un kādam no jums būs iespēja papildināt savu kolekciju. Augšējie divi jau ir gandrīz ceļa jūtīs, bet tam trešajam, kuram tā kā lidojošas grāmatiņas krūtīs (sanāca ar atskaņām), vajag tava burvīgā un siltā džempera pīnīti, kurā ieķerties. Ja ļoti gribēsies, auskarus arī mēģināšu tev izdomāt. Kārtība ierastā: atstāj komentāru, raksti ziņu, zvani vai nāc ciemos, paņemot līdzi septiņpadsmit delfīnus. Ja gribēsies auskarus, tad vajadzēs kādu mailīti piemest klāt.

Bet tagad maģiskie vārdi – lai silti!

Atvilktne: Sloņ un darbi

Leave a Reply