Ik reizi, kad Viņa mani satiek parkā, šķiet, ka tieku noskenēta, lai noskaidrotu, cik tad ilgi gulēts un vai vispār ir gulēts. Viss ārējais veidols ir kā paciņa, kā iepakojums, kuram būtu jāpasaka, kas ieslēpies iekšā. Brīdī, kad nekas aizdomīgs nav saskatāms un iepakojums vēsta, ka iekšpusē viss ir kārtībā, mēs atvadāmies un dodamies katra uz savu pusi. Šorīt, sasodīts, es neatceros. Ja tas bija šorīt, tad pārbaudi izturēju.
Ja jau mēs par tiem iepakojumiem, tad, kā solīts, atrādu eglītēm un zaķim paredzēto iepakojumu. Pie manis nevar tā pa vienkāršo. Kad dara, tad dara. Atzīšos, ka mirklī, kad ķēros pie kastīšu apdarināšanas, priecājos tā, it kā tās kāds taisītu man, nevis es tās gatavotu kādam. Viena Santai, otra Tincijam.
Lai silti un labulabo miegu!
perfekti :) āķis tagad visiem lūpā – neviens nevienu ziloni neņems pretī bez kastītes :) praktiski arī :) viens no visu (ja ne visu, tad daudzu) diplomātu profesionālajiem kretīnismiem ir krāt un nemest ārā kastes (un manā gadījumā arī kastītes – nesen saglabāju kastīti, kurā bija pipar un sālstrauciņi – vīrs tik nosmēja) – jo noderēs pārvācoties uz jaunu valsti :)
Nosmējos gardi. Ziloņi parasti ir baltā paciņā kā tāda narkotika. Dažam arī ir kā narkotika – kā ar vienu sāk, tā nemaz nevar apstāties. Ir arī atkarīgie. Briesmīgi varbūt, bet es pat necenšos viņus ārstēt :D
HA-HA! Skaners pieslēdzies šorīt ļoti agri vēl netiekot pat līdz parciņam… :) Bet tu uzmanies, tevi vēro! :)
Man šķiet, ka es šorīt parciņam cauri iešu ātrāk… novērošanas sistēma vēl nebūs uzstādīta.
Interesants salīdzīnājums! Pirmajā gadījumā vairāk par čaulu maz kuru interesē, galvenais, lai viss būtu vienveidīgam fonam atbilstošs.
Pēc manas čaulas pat ļoti labi var pateikt, cik tieši labi man iet. Puse informācijas jau sejā rakstīta, turklāt, man laikam ir noveicies ar cilvēkiem, vismaz savējiem, jo tiem interesē arī tas, kas ir aiz čaulas.