Vēl bija pietiekami agrs, lai nežēlotos par karstumu, lai justu vēja plūsmu un cilvēku uz ielām būtu tikai tik, lai pārliecinātos, ka pulkstenis jokus nav izspēlējis un ir pavisam saprotami doties laukā no mājas tik agri. Par karstumu viņa nežēlojās, jo ziemā bija gana salts un ko nu tagad īdēs. Cilvēkam pēc savas būtības nekad nav labi. Kad iestājas sajūta, ka viss ir it kā labi, viņš palaižas slinkumā, paliek kūtrs un viņa paliek arvien vairāk.
Viss tik ierasts kā jau katru rītu. Smacīgais tramvajs, ubadze, kas katru rītu autobusa pieturā vieniem un tiem pašiem cilvēkiem acu priekšā stiepj savu sauju un lūdz naudu. Murmina kaut ko par bērniem, par maizi un sola aizlūgt par dvēseles mieru. Kā jau katru rītu arī viņa un citi autobusa gaidītāji uz katru ubadzes izteikto lūgumu, noliedzoši šūpo galvu un saka nē, taču pacieš uzbāzīgās sievietes klātbūtni ar cerību, ka autobuss drīz būs klāt un aizlūgšanas terors beigsies.
Arī autobusā katru rītu viens un tas pats. Kapitālisma pieviltie, saparfimējušās dāmas, īdoši bērneļi un karstuma mocīti pensionāri.
Tas mirklis, kad atveras durvis un pienākusi īstā pietura, ir kā veldze. Piecu minūšu gājiens kājām. Piecu minūšu mirklis pirms, kad vējš iepūš matos un tie savukārt maigi glāsta muguru. To pieskārieni ir maigi un patīkami. Tas ir tas mirklis, kad vēlme doties pie friziera un griezt nost uz vella paraušanu tieši tāpat, kā pirms tam likvidētas liekās lietas un domas, aprimst. Tieši tas ir tas pieskāriens un glāsts, kas neļauj šķirties.
Nekad nesapratīšu šo spēli. Kāpēc mati tā dara? Kāpēc tie vienmēr izskatās labāk kā jelkad tieši tajā mirklī, ka domās piedraudi tiem ar frizieri? Kāpēc tieši tad pamanu patīkamo vēja veicināto glāstu? Kāpēc tieši tad, kad gribas no kaut kā atbrīvoties, tā visa paliek žēl un tiek meklēti iemesli, lai visu atstātu tā, kā ir?
P.S. (turpinājums iesāktajam sanācis..)
Foto: Julia Magdalena photostream @ flickr.com
saka, ka gari mati esot sievišķīgi un sievietes rota. saka, ka gari mati uzkrājot sevī pagātnes emocijas.
varbūt pietiek atbrīvoties tikai no kādas daļas – negatīvajiem centimetriem, atstājot pārējos – tos priecīgos, kas vējā rotaļājas un sagādā prieku?
Smuki pateici, bet, ja frizieri saprastu teikuma daļu: “ne vairāk kā piecus centimetrus”, tad es laikam aizietu jau rītdien, citādi vēl jāpaaudzē :D
Bija gadījums, kad pateicu tā – griez tā, lai var sataisīt astē. Nošņāpa tā, ka maz neliekas un astē arī varēja sataisīt, tikai tā aste, kā dobermaņa apcirptā aste, tas ir, tas puļķis, ko sauc par asti. Lai neteiktu vairāk, n-tos mēnešus jutos ne-es un nespēju sevi pieņemt.