CēDē par brīvu!

Laikā, kad tiku pie pirmās darba vietas, par dzīvesvietu nebija jāmaksā un visu piķi varēju triekt tikai un vienīgi savām vajadzībām. Nebija jādomā, cik vajadzēs par ēdienu, cik par īri vai elektrību. Dzīve siltā ligzdā ļāva izvērsties un to arī darīju.
Visādu svarīgāku un mazsvarīgāku jūtu un notikumu vadīta regulāri no katras aldziņas pirku pa vienam vai diviem mūzikas diskiem. Pārstāvēju viedokli, ka man vienkārši patīk, ja man ir un ja tā mūzika nav kaut kur datorā ieslēpta, no kaut kurienes nočiepta, bet iegādāta visai legālā ceļā. Arī tagad ik pa laikam nopērku vēl kādu disku, taču tajās reizēs pirkumi ir visai pārdomāti un tos nevada mistiskas jūtas un spontanitāte. Septiņas reizes nemēru, pirms griezt, bet kādas trīs gan.

Lai kā tur arī būtu, manī radusies vēlme tikt vaļā no pāris treknajā laikā uzkrātajiem ripuļiem.
Pirmie uz atdošanos ir tautā iecienītie kosmosieši. Arī es savulaik kusu pie tēvē ekrāna, kad muzikālajā bankā tika rauts vaļā dziesmu popūrijs. Puiši ne tuvu vēl nebija tik stilīgi, bet dūdieviņš tricināja sirdi un evrīdeievrīnait lika viegli iesārtoties vaigiem. Pirmais manā īpašumā nonākušais viņu CD bija Ziemeļpola pirāta darinājums, bet tos nākamos godīgi nopirku bodē. Atdošanai piedāvāju gan pirātisko ripulīti, gan to, kas nākamais pēc tā, kā arī vienu krievu mēlē un, jā, arī turbulences disku. Atmiņas par koncertu ōperā ar pasēdēšanu pirmajā rindā vēl joprojām svaigā atmiņā un ar to man pašai pietiks, jo visādi citādi manas burvīgi veidotās ausis :D šos puikas dzirdēt vairs nevēlas. Cieši atvainojos visiem kosmosiešu faniem, bet Instrumenti ir labākais, kas no viņiem varēja sanākt. Esence, tā teikt. Tas sabjektīvi, protams, subjektīvi. Ja Tu sevi vairs nevari pārspēt, tad atražošana nav risinājums.

Nākamais rindā ir 2005. gada (?) visu meiteņu mīlulis Damien Rice. Sirdi plosoši gabali, kas manā mājā nav skanējuši jau gadiem. Liekas pat, ka kopš tā laika, kad pēc mēneša dzīvošanās Vācijas dienvidrietumos atgriezos mājās. Tā teikt – dabūju, vairs nevajag. Ja kādam ir vēlme savā īpašumā saņemt šo oriģinālo ripulīti ar naivisma zīmējumu – ceļ tik roku un ripuls ir Tavs!

Ejam tālāk.
Kāda mārrutka pēc man vajadzēja Moby disku, arī nezinu, bet vēl tagad atceros, ka blandījos pa vienu no lielākajām Hamburgas cēdē mājām un tēloju inspektoru Capu. Dzinu pēdas šim te, lai gan patiesībā to esmu klausījusies labi ja pāris reižu. Kārtība tā pati – cel roku un Mōbijs ir Tavs!

Ja kāds no šiem ripuļiem Tevi interesē, viss, kas Tev jādara – jāatnāk pakaļ. Nekas pretī nav jādod.

Lai skanīgs vakars!

LABS I, papildinās ar vēl vienu mīlēšanās mūziku.
Katie Melua albums “Piece by Piece”. Nopirku domās par deviņiem miljoniem baisiklu Pekinā. Diskis īsts ar visu grāmatiņu, tā kā būs lieliska iespēja arī padziedāt līdzi. Patiesībā, skatos, labu labie gabali iekšā, bet klausīties negribās. Nu, romantiskā būtne, cel roku!