Kni virtuve

love yourself more

Ceļojuma foto laikam izpaliks

Vai Latvijā pa dienu vispār kādreiz mēdz būt arī gaišs?
Šis visticamākais būs jautājums, kuru nerimšos atkal un atkal uzdot no rītiem, jo tumsa, ko piedzīvoju šorīt, ne tikai mani smacēja, bet burtiski lika domāt, ka esmu pamodusies krietni par agru, lai gan bija jau arī agrs. Akurāt sešos no rīta modinātāja griezīgā skaņa piecēla mani sēdus un prātā pat neienāca stāsts par “vēlpiecāmminūtēm”. Lai vieglāk veldzētu smeldzi, lai aizsāktais ritms neliktos pārāk salds, tika sarīkota darba diena ar importa bonbongām kolēģiem un stāstiem, kurus visticamākais nāksies atkārtot vēl pāris reižu. Labi, ka man tā īsti nemaz bilžu nav, jo tad vēl būtu jārāda tās un stāstos puse no visiem nemaz negribētos klausīties vai arī vienkārši nedzirdētu, jo viena no maņām būtu vērsta nevis manā, bet gan bilžu virzienā, un redze, kā zināms, var daudz ko mainīt.
Vēl tagad atceros, kā visai asprātīgais fizikas skolotājs izteicās par Dievu: “Neesmu redzējis. Neticu.”

Kad Francijā vēl šo to pabildēju, domāju – nu bet ko es ar tām bildēm iesākšu (Nuna, nedomā, ka safotografētais Tev tagad tāpēc nebūs jāsūta šurp)? Draugaļās salikšu, lai pēc tam kāds zvaigznītes liek? Atklāti sakot, lielo ceļojumu bildes pēc to lejupielādes datorā, esmu skatījusies labi ja trīs reizes. Tas gan nav aicinājums izvairīties no skatu un mirkļu iemūžināšanas, taču dažkārt man liekas, ka fotoaparātam nav vietas, jo tā kadrda ķeršana kādā mirklī kļūst svarīgāka par pašu kadru. ..bet droši kāds var apstrīdēt, jo iespējams es maldos.

Piemēram, Nuna. Viņa ir vienīgais cilvēks manu draugu lokā, kurš joprojām līmē bildes albumos. Nopietni! Viņas mājās ir krāšņi albumi kā agrākos laikos (nē, nevis tajos, kad visi bildes sabāza aiz tām plēvītēm) – kartons, pieraksti, zīmējumi. Kad biju ciemos, visus izšķirstīju, aptaustīju un izpētīju, un tad neviļus piezogas doma, cik vēl ir tādu cilvēku, kas bildes glabā nevis failos, bet gan līmē albumā ar cietiem vākiem?

Visam šim pretim varu likt citu piemēru, kādu draugu (sveiks, draugs!), kurš ceļo daudz, šo to arī dokumentē, taču mūsu tikšanās reizēs man nekad netiek nolikts priekšā klēpjdators ar bildēm, jo visam pamatā ir kaudzēm stāstu un iespaidu, tādējādi var iztikt bez bildēm, kuras iespējams man sastāstīs sazin ko, turklāt pusi no tā sazin kā es būšu izsecinājusi pati un vēl puse no manis izsecinātā visticamākais nebūs ne tuvu tam, kā tas ir patiesībā. Tādējādi ar nepacietību gaidu katru šo tikšanās reizi, lai pamielotu ausis ar jauniem stāstiem par redzētām zemēm un iedarbinātu manu iztēli.

To visu apkopojot, man ir arī bijusī kursabiedrene, kuru mierīgi varētu nodēvēt par pasaules blandoņu, taču viņas ceļojumu galerijas ir vienas no tām retajām, kuras es ne tikai skatos, bet kurās mēdzu lasīt pievienotos aprakstus, kas nemaz ar nav tik īsi. Pēc Indijas ceļojuma jaunkundze bija pamanījusies ievietot draugaļās neskaitāmas bildes un kas vēl vairāk, katrai no tām klāt bija savs stāsts. Tā visa rezultātā guvu neizsakāmu baudījumu no redzētā, turklāt vēl arī uzzināju ļoti daudz no lasītā.

Ko ar to gribēju teikt?
Lai kuru no stāstu veidiem jūs izvēlētos, dariet to kvalitatīvi un, ja bildes nerunā pašas par sevi, stāstiet, jums noteikti ir ļoti patīkama balss.

Foto no: www.weirdworm.com/stupid-photos-and-obnoxious-tourists

Atvilktne: Kni.stāsts
  • paula saka:

    Es arī joprojām bildes līmēju albumos ar čaukstīgajām lapām starpās…:)

    02/11/2010 at 22:38
    • Kni saka:

      Juhū! Patiesi priecājos to dzirdēt =)
      Tiem albumiem ir kaut kas neparasts, tā lapu čaukstoņa un izmeklētu bilžu ielīmēšana. Mmm…

      02/11/2010 at 22:46
  • Edzis saka:

    :) lūdzu, draugs!

    Jā, stāsti ir forši, bet reizēm ir tā, ka nav iedvesmas stāstīt, vai kaut kas piemirsies, un tad jau bildes palīdz atcerēties. Kā arī – reizēm patīk vnk pamielot acis ar to, kas dzīvē redzēts, piedzīvots. Un tad viss nav jāpatur galvā. Jā, tieši tie ir tie iemesli, kāpēc es tā ;)

    PS. bet man ir jauna “tradīcija” izveidojusies (nu jau pēdējos 2 braucienos) – katru dienu piefiksēt savas domas, iespaidus, atgadījumus, dažādus nosaukumus, atslēgvārdus. Un tad pēc tam tas neļauj neko ievērības cienīgu piemirst, kā arī pēc tam tiem izveidota ceļojuma dienasgrāmata (kura gan vēl tikai top – laika trūkuma dēļ).

    03/11/2010 at 06:57
    • Kni saka:

      Doma par pierakstu veidošanu ir ļoti laba.
      Vienmēr esmu brīnījusies, kā cilvēki atceras visas tās sīkās detaļas un vēl spēj par tām tā uzrakastīt (te jautājums ceļojumu aprakstu stāstniecei Ilziitei).

      Citādi paldies, ka reizi mēnesī iedvesma stāstīt ir =)

      03/11/2010 at 10:09
      • Ilziite saka:

        Zini, es te aizdomājos.. Jo visas manas ceļojumu pierakstu rakstīšanas parasti tā arī beidzas pirmajā ceļojuma dienā.. Jo tad sākas piedzīvojumi, kuros metos iekšā līdz galam!! Un fotoaparāts ir mans konspektu blociņš, kas ir pa rokai.. Mirklis iemūžināts.. Un pēc tam stāstus rakstu skatot bildes (tinot filmu atpakaļ :D).. Citu noslēpumu nav..
        Es te tā padomāju – varbūt arī man jāpamēģina rakstīt stāstus klāt pie bildēm? :)

        03/11/2010 at 22:50
  • melato saka:

    Es katrā ziņā esmu no tiem, kas taisa īstas taustāmas bildes, kārto albumos un šo to pieraksta klāt, nu ne gluži tajos ar čaukstīgām lapām starpā, bet albumi man mājās ir:) manuprāt skaisti.

    Un jā man ļoti patīk, sevišķi ja tā ir ceļojuma bilžu galerija, ka zem bildēm ir stāsti, tas skatītajam ļauj izbaudīt pilnīgāk.

    03/11/2010 at 08:36
    • Kni saka:

      Būs man arī šī doma jāapsver, jo bilžu elektroniskā uzglabāšana man sāk likties visai apgrūtinoša un vismaz ziloņiem par godu kādu albumu es varētu uztaisīt.

      03/11/2010 at 10:10
  • agnese saka:

    Man patīk veidot fotogrāmatas – tur es varu likt, cik daudz un cik lielas vai mazas bildes gribu, kā arī rakstīt cik daudz gribu… un tie aizņem mazāk vietas nekā albumi… taču šādos uztaisītajos “albumus” laiku pa laikam ieskatos, kad gribas sasildīties :)
    un arī tajās bildēs, kas krājas uz datora mēdzu iemest acis un pakavēties atmiņās :)

    esmu no tiem cilvēkiem, kas mīl notvert momentu un paturēt to bildē, drošības labad lai neaizmirstu, un piekrītu tam, ka tādā veidā reizēm pazaudēju pašu mirkli, jo tā iemūžināšana kļūst svarīgāka.. :( es vnk citādāk nemāku :(

    03/11/2010 at 13:29
    • Kni saka:

      Tad jau arī Tu nodarbojies ar scrapbooking, bet par to otro daļu – ja Tu tā jūties labi, tad kāpēc gan tā nedarīt. Katrs izvēlas sev tīkamo variantu. Kad biju Francijā, vēlējos atrast kaut kādu vienu elementu, kuru varētu fotografēt, piemēram, logus vai metāla apdaru rakstus… neatradu un tā arī neko ievērības cienīgu nesabildēju.
      Kad Berlīnes vakarā pastaigājāmies pa Kreicbergas šikāko daļu, tā vien gribējās bildēt, jo tur bija tik asprātīgi kafejnīcu un veikalu nosaukumi, ka nenosmieties, taču fotoaparāta nebija.. 3 sekundes paskumu un palaidu skumju vaļā.

      03/11/2010 at 14:36
  • Nuna saka:

    Jā, arī es domāju taisīt fotogrāmatas bet tikai fotogrāfijām ar ainavām utml. personīgos foto es tomēr labprātāk lieku albumos.
    Es vienu grāmatu uztaisīju savai mammai uz dzimšanas dienu. Sameklēju dabas foto, ko viņa pati priekš sevis bija sabildējusi un piemeklēju klāt atbilstošus dzejoļus. Cik man zināms, viņa esot apraudājusies aiz pārsteiguma.
    Gandarījuma sajūta bija neaprakstāma. :)

    03/11/2010 at 17:07
  • elinaruka saka:

    tik labi uzrakstīts! :)

    10/11/2010 at 00:37
    • Kni saka:

      Čau, Elīn! Tik jauki, ka ienāci =)

      10/11/2010 at 01:03
  • Mēnessmeitēns saka:

    man tīk bildes… lai gan liela daļa bilžu joprojām ir tikai filmiņas formātā, un izprintētas ieliktas dzelzs kastītē, kuru iegādājos Somijas ūtrupē. Man patīk fotografēt, ļoti. Lai gan, zini, kā man visvairāk žēl, kā ir bildes no visādām, skaistām vietām, kur esmu bijusi, bet gandrīz nevienā neesmu redzama es. Kad ir kamera, tad fotografēti tiek citi, bet pats paliec kadra otrā pusē, un ir atmiņas, kuras dažkārt pazūd… un tad ir kāda bilde, kas atgādina… Mana sirds nevaldāmi dauzījās, izjūtot dabas varenību, un to, kā lai gan esam cilvēki, mēs esam niecības… Kā smilšu graudiņš pludmalē…

    10/11/2010 at 21:16

Leave a Reply