Ceļojums uz Stradiņiem #2

It kā jau nebūtu bijis gana, ka uz slimnīcu braukt man nemaz nekārojās, bija jāguļ uz kušetes, kas savukārt radīja “uzmini, nu, pēc māju jumtiem, cik tālu esi” efektu. Likās, ka braucam mūžību.

Brīdī, kad biju domās sagremojusi to uz kušetes gulēšanas faktu, man nācās pieņemt vēl kaut ko. Neskatoties uz to, ka sāpošais sāns man neradīja nekādas staigāšanas problēmas, iet es nedrīkstēju. Iesēdināta krēslā, gluži kā visi citi, kas nonāca uzņemšanā, tiku ievizināta slimnīcā garām uzņēmēju kolēģijas galdiņam, kurš tik vien kā noskaidroja, kas tad “meitenītei” kaišot un nosūtīja mani uz vietu ar smalku vārdu – observācija.

Gaiša telpa, kurā rindā nostādītas gultas, kuras vienu no otras atdala patīkami dzeltenas krāsas aizkari. Vaidi un stenēšana, krākšana un citāds klusums. Gulta numur trīs, jaunkundz, ir jūsējā! Iekārtojieties ērtāk un trenējieties gaidīšanas mākslā!

Iekārtojos ērtāk un jau pēc brīža pie manis pienāca sanitāre, kura uzskatīja, ka es tomēr mokos, proti, pret galvgali atstutēts spilvens esot gauži neērti. Viņa, būdama gultu pogu pavēlniece, veiklām roku kustībām padarīja gultu ērtākai sēdēšanai. (Ja vien es tobrīd būtu nojautusi, ka tik ilgai)

Pēc tam, kad bija pagājusi stunda, biju izpētījusi visus griestus, apskatījusi visus jaunpienācējus, sagaidījusi sāpju rimšanos, nodevusi vienas no analīzēm, divas reizes pagulējusi uz sāniem.. man tiešām likās, ka pie manis nekad neviens neatnāks. Iztēlojos, ka mēs visi esam tādā kā šķirotavā, kurā ik pa laikam atnāk kāds no galvenajiem un kādu no gaidītājiem izvēlas, skaļi saucot tā uzvārdu. Tā saukāšanās notiek visā slimnīcā. Vietā ar smalko nosaukumu “observācija”, kā arī gaitenī, gaidot uz kādu no analīžprocedūrām.

Slimnīcas uzņemšanas nodaļa ir vieta, kur cilvēks mācās pacietību un paciest sāpes, vienlaicīgi apzinoties, ka viņš tur tāds “skolnieks” nav viens un ka “klase” regulāri tiek papildināta ar jauniem “audzēkņiem”.

Skatoties pulkstenī, es ik pa laikam devu ārstam iespēju, proti, jūs taču atceraties to laika koķetēriju ar sevi, kad izdomājat, ka līdz tikiem un tikiem vēl liksieties mierā, bet pēc tam gan.. es tā izdarīju vairākas reizes. Pagāja vēl kaut kāds brīdis, un pie manis tika noorganizēta medmāsa, kura paņēma asins analīzes, un drīz pēc tam viņai sekoja jauna dakterīte. Jauka. Patiesi jauka. Izklaušinājusi, iztaustījusi, izdarījusi savus secinājumus, jau dienas pirmajā pusē teicās mani laist mājās, taču procedūra ir procedūra. Nav analīžu rezultātu, nav brīvlaišanas. Un vēl taču sonogrāfija, jaunkundz!

Man patiesi likās, ka starp katru notikumu, kurā pievēršas pacientam, ir stunda vai vairāk, un pati populārākā frāze, kas atskan neskaitāmas reizes, ir – sēdiet un gaidiet!

Sāpēs kliedzoša sieviete, kura nevar saņemt viņasprāt viņai palīdzošo nošpas un kādu tur vēl poti, jo, kamēr ārsts tavu seju nav skatījis, nav iespējams saņemt neko. Sieviete, kas, mirkroautobusam strauji bremzējot, iespējams, salauzusi gūžu.. uz fizisku izrēķināšanos tendēts jaunais cilvēks ar van Goga cienīgu apsēju ap galvu, dūres vicinot, gaida, kad beidzot kāds salāpīs viņa ausi. Jūs neticēsiet, bet dūrei tik spēks, un šo varoni salāpa visnotaļ ātri. Neviens viņam neatgādina, lai trenē pacietību, neatgādina arī faktu, ko gan viņš piecos vakarā var gribēt, ja tikai vienos dienā ir ievests.. Kāds sirms kungs, kurš sēž pārvietojamā kušetē, norāda meitai uz jauno, visticamākais, topošo ārstu, nosaukdams viņu par savu šoferi.. Un tā viņi tur nāk un iet. Tiek norīkoti pa nodaļām vai brīvlaisti mājās. Arī kāds baskājis bez mājām.

Pacietība un spēja paciest. Jo ātrāk samierinies, jo pašam vieglāk.

Turpinājums sekos..