Kni virtuve

love yourself more

Ceļot citādāk – Gardēžu vakariņas

Ja citu atvaļinājumu laikā pamanījos kaut kur aizceļot, jo atvaļinājumi bija plānoti, tad šajā ceļošana izpaudīsies citādi, jo atvaļinājums neplānots. Sak, nevari aizbraukt, ceļo citādāk, un visvienkāršāk to izdarīt ar stāstu un garšu palīdzību. Lai dotos pirmajā ceļojumā, vakardien vakarā devāmies uz Vīna studiju, kur HE’s restorānā tika rīkotas kārtējās “Gardēžu vakariņas”. Sak, vienreiz ir būts, gribu vēlreiz.

Kas ir “Gardēžu vakariņas”?
Gardēžu vakariņas ir pasākums, kurā vadību uzņēmies kāds zināmāks vai mazāk zināms (kā nu kuram), man gribētos teikt, Vīna studijas draugs, kurš tajā vakarā iejuties šefpavāra lomā un diriģē parādi, proti, piedāvājot pavāru komandai savas notis, t.i., receptes, pēc kurām tiks pagatavotas vakariņas – uzkoda, pirmais, otrais un saldais, visu to papildinot ar lielisku vīna izvēli.

Kā nokļūt vakariņās?
Pavisam elementāri. Tev nav jābūt izredzētajam, jāpazīst iekšā laidējs (pat, ja tāda nemaz nav), nav jābūt īpašam ielūgumam, jo viss, kas Tev jādara, ir jāgaida Vīna studijas publiskais uzaicinājums twitter.com vai facebook, proti, Tev jābūt viņu tuvumā un jānotver mirklis, lai vēlāk rezervētu sev vietu.

Kopš tā brīža, kad pabiju pirmajās vakariņās, kuru galvenais varonis bija žurnāla “Klubs” galvenais redaktors Juris Šleiers, nu jau bija pagājis krietns brīdis, tāpēc šis garšu ceļojums, kura galvenā stūrmane bija kulinārijas portāla cetrassezonas.lv redaktore Signe Meirāne, nāca tieši laikā.

Ceļojums uz Portugāli.
Signe saviem viesiem piedāvāja ne vien garšām bagātus ēdienus, kurus pati baudījusi Portugāles ceļojumu laikā, bet arī katru no tiem papildināja ar aizraujošu stāstu, piešķirot to neredzamo pievienoto vērtību.

Ēdienkarte.
Caldo De Cebola

Portugāles sīpolu zupa, kas radniecībā ar klasisko franču sīpolu zupu varētu būt vien tikai tāpēc, ka tajā ir sīpoli, jo visādi citādi tā ir no pilnīgi citas operas. Sātīga, krēmīga un radusies gluži kā daudzi citi ēdieni attiecīgā vēstures periodā, lai minimāliem līdzekļiem sniegtu maksimālu sāta sajūtu.
Viss, kas šai zupai patiešām vēl prasījās klāt, bija rieciens maizes (jā, jā, latvieši!), lai uz brīdi aizmirstos, ka neesi mājās un to pašu labumu, kas ar karoti nav vairs paņemams, izbaudītu kopā ar maizīti.
Vīns: par Portugāles baltvīnu Fita Preta Branco 2010 daiļrunīgi izteikties nevarēšu, lai to dara speciālisti, taču jāatzīst, ka tas lieliski papildināja zupu, ļaujot tai izspēlēt savu garšu buķeti.

Par uzkodām pirms pirmā un otrā ēdiena man tomēr nāksies paklusēt, jo biju tik ļoti aizrāvusies ar to baudīšanu, ka neatceros ne to nosaukumus, ne arī stāstus. Manuprāt, pat, ja par tām neko nepastāstīšu, šis klusums ir kompliments.

Cabrito Assado
Citējot ēdienkarti, sešas stundas garšaugos marinēts jērs, kas vēlāk lēni cepts, lai iegūtu savu sulīgumu un pilnīgo garšu. Ziniet, nekas no tā nav samelots, jo jērs teju vai pats kusa mutē, taču, pirms vēl ķēros pie tā baudīšanas, mani apbūra smarža, kura kairināja nāsis brīdī, kad tik stāstīts tā stāsts. Tas bija teju vai kā kārdinājums, jo smarža draudēja atslēgt dzirdi, tādējādi palaižot garām pašu stāstu. Kā tāds nepacietīgs bērns pie Ziemassvētku dāvanas, ar vēl nepacietīg;aku skatienu un jautājumu acīs: kad tad beidzot drīkstēs.
Vīns: Portugāles sarkanvīns Monte Branco Alento Reserva Tinto 2009 man palicis atmiņā ar tā pirmo garšu, kas ļāva vien novilkt tādu kā “mmmm”, atbrīvojot to sajūtu, kuru es dēvēju par ziloņu murrāšanu. Un patiesi. Domāju, ka šajā ziemā šis vīns manā mājā tomēr vēl paciemosies.

Bolo de Laranja
Apelsīnu biskvīta kūka, kas pēc būtības bija vienkārša, taču, kopā ar atsvaidzinošo krēmu, bija kā lielisks vakara noslēgums. Kūku pavadīja neparasts stāsts, kā Portugālē un daudzās citās vietās, kur tiek darināts vīns, bieži vien tiek ceptas kūkas, kuru sastāvā ir ļoti daudz olu dzeltenumu, jo baltumi tiek izmantoti vīna filtrēšanā. Lūk, pavisam praktisks rašanās iemesls.
Vīns: kūku pavadīja portvīns Quinta Nova de Nossa Senhora de Carmo LBV man tā arī paliks nezināms, jo no šīs daļas atteicos. Pat, ja laba vajag daudz, vienai otrdienai tāda jau bija gana un ticu, ka šī bija burvīga kombinācija.

Lai arī jums skaisti garšu ceļojumi!

P.S. Pavisam aizmirsu par muzikālo pavadījumu. Mariza visā savā krāšņumā.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Tincii saka:

    o, jā, es jau šo aprakstu gaidīju!
    Par uzkodām varu papildināt, ka pirmā bija grauzdēta maize ar omleti un trifeļu eļļu. Omlete tāpēc, ka Portugālē ļoti daudz ēd olas. Taču, ja jums liksies, ka zināt, kas ir omlete, tad – ni, ni, ni. Šitāda vispār nebija ēsta. Nebūtu iepriekš pateikuši, diez vai atpazītu. Ar vārdu sakot – izcili.

    Otrā uzkoda bija panēta mencas krokete ar gurķu-sīpolu salsu (tā pēc garšas šķita, to neviens nestāstīj). Arī mencas esot Portugāles tradīcija. Kaut arī bumbiņa bija tikai viena, garšu varēja pagūt izbaudīt gana labi. Mērce piešķīra zivītei ļoti labas notis.

    Kopumā – bija izdevušās gan vakariņas, gan pārsteigums (kas tika solīts), gan arī piedzīvojums (kas arī ietilpa cenā).

    21/11/2012 at 13:17
    • Kni saka:

      Nu re, cik labi, ka vismaz kādam garšas tik ātri korķus neizsit :)

      21/11/2012 at 13:30
  • Ilziite saka:

    eeeees nevaru noticēt! Tā tak nedrīkst! Tu atteicies no portvīna…
    Tu tiešām nezini, ko palaidi garām.. :( :( :(

    Un man stāsts taaaadas atmiņas “uzsita”, gan jau Lienītei ar (nez vai jau lasījusi?), jo mums tās kopīgas.

    P.S. Ilziite, kam garšo.. portvīns. :P

    21/11/2012 at 18:32
    • Kni saka:

      Tā laikam sanāk, ka atteicos. Būs citas reizes, tāpēc nesatraucos, turklāt visu to garšu jau bija tik daudz, ka vēl vienai vietas vairs nebija :) Laba vajag nevis daudz, bet pietiekami.

      21/11/2012 at 19:43

Leave a Reply