Ar čaju vien māgā izvilkos no mājas un kur Tu sestdienas dienā liksies ar tukšu vēderu? Uz tirgu. Karstums spieda pie zemes un sausā mute ar nekāds draugs nebija, tāpēc ūdens lāse no pudeles – tieši laikā. Jau lēnām plānoju, ko nu pirkšu un ar ko pildīšu tukšo ledusskapi, kurā pat pele nenāk kārties.
Piepirku pilnu somu visādu labumu, domās šķirstīju recepšu grāmatu, ko nu gatavos un vēl tik izmetu līkumu caur ziedu stendiem. Sak, paskatīs, ko tad labu vēl piedāvā. Dzeltenas rozes. Pilns spainis. Cena tik draudzīga, ka nespēju iet garām. 15 sant. par gabalu.
Puķsieva: „Interesē?”
Es: „Jā, dzeltenās.”
Puķsieva: „Cik?”
Es: „Daudz!”
Tas laikam arī bija atslēgas vārds, lai viss pavērstos mazlietiņ citādāk. Paskatos vēlreiz uz rozēm un taujāju, cik tad būtu jāmaksā par visām? Pārdevēja atplaukst kā zieds un nu jau cena arī cita – 10 santīmi!
Trīsdesmit un cik tur tās rozes tiek saskaitītas un nolieku puķsievai naudiņu uz galda. Vai nu saulē bija pārkarsējusies vai kā, bet šī man dod ziedus un vēl naudu :D To pašu, ko tikko biju iedevusi. Skatos uz viņu neizpratnē un tik vien nosaku: „Jūs ko?”
Sargiet sevi un saulē nekarsējieties, citādi būs kā šai kundzei.. gandrīz spaini ar ziediem man „iedāvināja”.
Bildes vietā mjūziks.
Priekā!
Ehh, laimiigaa!! Tev tagad ir vesels spainis dzeltenu rožu.. :) :) :) :) :) Izklausās varen labi!!
tauta pieprasa bildi! :)