Darba process

Nav ierasts redzēt darba procesu, vai ne? Jau iepriekš esmu stāstījusi, ka vairos laist kādu blakus brīdī, kad strādāju. Tikai retajam ir bijusi izdevība pasēdēt man blakus, kamēr strādāju, un vēl retākam – līdzdarboties, kad es pasēžu blakus.

Te zilonis brīdi pirms iesaiņošanas. Man patiešām ir neliela izmēra urbītis, kuru savulaik izprasīju tētim. Īsi pirms tā lietošanas, vienmēr mazliet nodreb roka, jo tā straujums ir mazliet biedējošs. Koncentrēties ir galvenais uzdevums. Un nesteigties.

Kas ir tavs process, kurā tev patīk būt vienam un netīk, ja kāds stāv blakus? Tas process, kuru pabeidzot, gribas ar vismaz vienu cilvēku padalīties. Tik ļoti nepacietīgi. Kas tev ir tas?

Published by

Kni

Love yourself more

10 thoughts on “Darba process”

  1. Skaidrs, ka cepšanās :) tad ir teksts: ārā no manas virtuves :) par ko puikam ir ārkātīgi liela nesaprašana un viņš protestējot saka – tā ir mums visiem virtuve. Vienīgi neiebilstu, ja suns rāmi seko manām kustībām…
    Tad uz tikšanos?

    1. Kāds prātīgs puika, bet ļoti labi iztēlojos, kā Tu to visu pasaki. Jā, tiekamies!

  2. Man tā ir rakstīšana, vienalga – blogs vai programmēšana.
    Vispār jau var to darīt, ja citi ir blakus, bet tajos brīžos es mierīgi varu nedzirdēt, ko man saka. Bet, ja gribu komunicēt, tad vairs nevaru parakstīt.

    1. Patīk tas savienojums “es varu nedzirdēt”. Lūk, to es saprotu, tik ļoti savā darbā, nevis otrādi – es varu kaut ko sajaukt.

    1. Te ļoti Tev pievienojos. Kad darbā pusdienlaiku mēģinu apvienot ar lasīšanu, kalkulēju, vai tajā brīdī virtuvē nebūs vēl kāds. Priecājos, ka radio no šīs telpas ir pazudis. Lai kurš arī aiznesa, paldies viņam, jo ar otru telpā vēl var nerunāt, taču pateikt: hei, izslēdzam radio, tās dziesmas man traucē, būtu ļoti egoistiski.

  3. Dejas radīšana. Tad, kad dzimst horeogrāfija, esmu viena – tikai es, mans fiziskais un garīgais ķermenis un varbūt mūzika. Vēlāk jau esot deju zālē dalos ar citiem, nereti arī stāstot par tapšanas procesu.

    1. Horeogrāfija man ir mazliet noslēpums, tāda mistika. Mūsdienu dejā vispār nesaprotu, kā var atcerēties kustību secību.

  4. Dažkārt nožēloju, ka klienti nevar atstāt pie manis tikai savas rokas, bet paši iet piemēram iepirkties. Lai netraucē, Būtu jauki, ja viņi atstātu rokas, pateiktu kādā krāsā vēlās, cik garus tos nadziņus un kādas formas, cik dimantiņus un kādu dizainu. Pēc tam es varētu nosūtīt viņiem SMS un viņi varētu savākt savas rokas, kad ir brīvs brīdis, samaksāt un iet priecīgi tur, kur vēlās. Dažkārt nagu kopšanas speciālistam traucē klienti, viņu neizlēmība un vēl – desmit reižu gara pārdomāšana… :)) Respektīvi, man nepatīk, ja mani steidzina, pārtrauc un,jā -daudz runā lieki. Mīlu strādāt klusumā, paralēli dzerot karameļu kafiju. Esmu nenormāls nagu kopšanas speciālists laikam… Eh…

    1. Iedomājos, kā viņi maksājumu karti tur zobos un pārdevējai lūdz aizpogāt jakas un blūzes. Joks, protams, bet domu sapratu. No savas pieredzes varu teikt, ka runājos tikai tad, ja meistars ar mani runājas. Pat ja manikīre man zināma un frizieris jau gadiem, necenšos viņus intervēt. Un Tu neesi nenormāla, jo tas, ko dzirdu te no draugiem (biežāk gan draudzenēm), ka pie mums tieši meistars ir vāvuļotājs un parasti jāizdomā īsākās atbildes, lai saruna tālāk neraisītos. Lūk.
      Paldies, ka padalījies!

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.