Viņu visu darbi izskatījās tā, it kā katram būtu iedalīti konkrētu krāsu krītiņi, ar kuriem visu semestri tad arī strādāts. Visi ieturēti attiecīgo “krītiņu” krāsu gammās. Katrs stiķēja tos savus darbus pie sienas, kā prata un iespējas ļāva.
Starp visiem ļoti atturīgos un mierīgos toņos pie sienas rotājās trīs linogriezuma, manuprāt, mandalas. Iespējams, to autore domāja citādāk, bet, kopš tā brīža, kad tās ieraudzīju, prātā spēlējās viena vienīga doma, proti, kā lai tai svešajai meitenei, kura turklāt izrādījās vāciete, pajautā, vai viņa būtu gatava man pagatavot šādu darbu, vai vismaz pārdot kādu no šiem trim.
Kautrīgajiem dažreiz veicas, jo iespēja atnāk pati.
Sarunu uzsāka viņa, lai noskaidrotu tieši tik praktisku lietu kā slēgšanas laikus. Man ar to pietika. Drosme bija tik lielā badā, ka bija gatava notiesāt arī šo.
Darf ich Dich was fragen?
Pēc brīža bēru teikumus skanīgā vācu valodā un viss izrādījās vienkāršāk, nekā sākumā likās. Viņu neinteresēja tirgošanās iespēja, bet sajūsmināja tas, ka kādu sajūsmina tas, ko viņa uztaisījusi. Tieši tik vienkārši. Un lai slavēta tā diena, kad es tomēr izlēmu to vācu valodas taku mīt, jo jums būtu jāredz, cik skaisti atplaukst vācieši, kad svešā zemē ar viņiem kāds sāk runāt viņu mēlē. Brīnišķīgs brīdis.
Lai nu nebūtu tā, ka es pēc iekārotā darba tukšām rokām, te būs zilonis ar mazmandalu. Gatavs dzīvei Berlīnē.
Lai silti un priecīgi!
Cik skaista un gandrīz atturīga mandala. Ja būtu pārliecināta, ka manu viedokli pārāk neietekmē krāsu salikums, es teiktu, ka šī ir visglītākā no Tavām mandalām.
Zin kur tā sāls? Precizitātē. Tas tad arī viss. :) Tāpēc Tev patīk.
Bet paldies tik un tā.