Stāvot pie loga, kad viss zaļums burtiski vai lejas no kokiem un skatoties uz vietu, kur vēl pirms ne tik ilga laika gulēja mirlzīga, netīra un cietā klucī sasalusi sniega čupa, mēdzu iztēloties, kā būs tad, kad viss būs zaļš. Iedomājos, ka aizveru acis, bet atverot, viss apkārt jau salapojis. Laiks paskrējis vēja spārniem un tieši tā šodien tā arī izksatījās. Tik zaļš, tik sulīgs un nepaies ne ilgs laiks, kā lielākā daļa sāks gausties par to, ka ir par siltu, par karstu un atkal nebūs labi, bet es tā priecājos. Gaidu to mirkli, kad jaku varēs nolikt skapī un ļauties siltuma skavām, smaržu glāstiem un garšu kņudinājumam.
Papildus visam mani pārņēmis dzimšanas dienas drudzis, kas periodiski mijas ar skatu no malas, ar skatu no alas… esmu gluži vai novērotāja un brīžam pat liekas, ka skatos uz visu kā uz kino, taču neesmu pārliecināta, ka esmu režisore. Drebelīgu iekšu kārtējo reizi saņemu skaipisku uzmundrinājumu: “sieviete, kuro reizi saku, saņemies! a to atbildīgākajā brīdī paģībsi…”
Citādi viss kārtībā.
Darba kafijotavā citas runas. Par dzeguzēm, kas kūko un, pasarg’ dies’, izkūkos vēderu un maku tukšu. Visam pa vidu saņēmu stāstu par to, kā kolēģes mamma savulaik pamanījusies visos peldkostīmos pa monētai iemontēt, jo, kas zina, kūkotāja, arī vagā ravējot zemenes, līdzi seko. Ak, māņticīgais latvieti!
Šorīt ap 7.00 kājām nākot uz darbu, nožēlā vaidēju, ka man nav laba fotoaparāta … zālē rotājās rasa, kā krelles, kā dimanti, kā pērlītes, atvizot, atmirdzot, spīguļojot rīta saulītē, putnu dziesmas pieskandēja arī sirdi, ne tikai ausis. Ievas nosmaržoja rūgti, it kā jau uz atvadām, jo tur pat blakus, jau gandrīz acīm redzami, lielākas top kastaņu sveces.
Šovakar mājup nākot viss tā smaržo!!! Ir, ir jau klāt ziedonis!
Man tik vēl jāsaņemas un no džinsiem jāizlien.. Grūti, jo es ne tā kā Kni pa sporta zāli vien.. Es ar traumām pa gultu un nu riepa ir savā riepas vietā.. un neļauj kleitā kāpt.. Bet gan jau!
Runā, ka, lai varētu peldēt, vajagot peldriķņi :D Tas humoram, bet runājot par sporta zāli, es šodien tur gandrīz galus atdevu. Pus nodarbībā biju gatava palaist piņņu un pateikt, ka es ņemu kedas un eju. Tā ir, ja tik ierasto treneri uz pāris nodarbībām nomaina. Ieliek citu, ar citu tempu, ar citu skatījumu un citu uztveri, turklāt man riebjas, ja uz mani bļauj, pat ja tas skaitās uzmundrinājums. Es tiešām ceļu kāju tik augstu, cik varu uzcelt. Ja man nolaižas rokas, tad tās nolaižas un man ir vienalga, cik entuziastiski viena sieviete pa priekšu man lēkā, pat ja viņa ir trenere.
Tagad domāju, cik ļoti sakost zobus, lai spētu vēl piektdien viņu izturēt, jo domās, atklāti sakot, vismaz reizes piecas šo dāmu pasūtīju turp, kur ķēniņš kājām iet :D
Bet ar Tevi, Ilzīt, viss būs labi. Izveseļosies un formu atgūsi.
Nesaki, kas man jādara, un es neteikšu, kur Tev iet. :)