Iedoma, ka viss pāries pats no sevis, tiklīdz nomainīsies gadalaiks, vēl vienu reizi ierādīja man vietu. Tā bija kārtējā svētdiena, kura sūtīja zīmītes asiņojoša deguna veidolā. Sak, jaunkundz, kamēr tu nesaņemsies un neaiziesi pie ārsta, nekas nemainīsies. Ne asisnsvads mazāks paliks, ne retāk tas plīsīs.
Šķiet, atmiņas par 2013. gada janvāri vēl bija tik svaigas kā vakardiena. Rīgas 1. slimnīcas poliklīnikas ārstu gados, kurš todien piesvilināja ne tikai asinsvadus nāsīs, bet arī pašas nāsis, atcerēšos mūžam. Tieši šis gadījums man lika naivi cerēt, ka viss, kas notiek ar manu degunu jau otro svētdienu pēc kārtas, pāries pats no sevis, jo kuru gan mums vislabāk izdodas piemānīt, ja ne sevi, vai ne?
Es biju ceļā uz kino, kad pie sevis dažas sekundes lūdzos, kaut tās būtu iesnas, ko sajutu. Mēteļas kabatas un somiņa bija pilna ar munīciju šādiem gadījumiem, taču es pārāk labi pazīstu savu ķermeni, lai ticētu, ka ar to, cik man bija, pietiks.
Ir viens labums no tā, ka mūsdienu cilvēki domā, ka viņu veselība turas pateicoties tām sūda ripām, kuras viņi no rīta līdz vakaram rij. Lūk, pateicoties šim augstajam pieprasījumam, aptiekas Rīgā ir teju vai uz katra stūra un līdz vienai tādai bija tikai kvartāls. Ar saturu manās kabatās vajadzēja pietikt. Jums vajadzēja redzēt to manu izmisušo skatienu, kad aptiekāre līganā solī šļūca pēc vates un ūdeņraža pārskābes. Tā sajūta, it kā viņa būtu nevis darbā, bet mājās, nevis darba ķitelī, bet gan tieši svētdienām paredzētā rīta kleitā un viņas mīļotais viņai būtu palūdzis tasi kafijas, savukārt viņa ar savu līgano gaitu vēl nolēmusi viņu pavedināt.
Tajās reizēs, kad deguns spēlē manu Ahileja papēdi, es jūtos gauži neērti, jo pat pusmediķi nepiedāvā palīdzību un iejūtība ir domāta kaķu bildītēm feisbukā pirmdienu rītos. Vienīgais iemesls, kāpēc nesametas sevis žēl, ir daudz spēcīgākais izmisums un panika par nespēju kontrolēt situāciju, kā arī stulbumu, ka baiļu un atmiņu iespaidā tā arī vēl līdz ārstam neesmu bijusi.
Kad likās, ka ar šo epizodi esmu tikusi galā, bija pietiekami daudz laika, lai paspētu uz filmu un uz vairāk kā stundu atlaistos krēslā ar cerību, ka šai dienai pietiks. Ja šī būtu filma, tad tieši šajā vietā sāktu skanēt dramatiska mūzika, jo tālāk par “ņem biļeti un pēc tam nāc” es netiku. Ticu, ka Kventins Tarantino, ņemot vērā viņa filmu specifiku, manu četrdesmit minūšu cīņu novērtētu.
Pēc tam, kad biju nomierinājusies un arī samierinājusies, ka filmu nākšu skatīt citu dienu, bet tagad vienkārši kaut kur atsēdīšos un pagaidīšu draugus, mana mīļākā kinoteātra kontrolieres izdarīja to, ko neizdarīja pusmediķi aptiekā. Te bija tā vecā gvarde, kura vēl zināja, kas ir iejūtība. Iejūtība, par kuru stāstīja mamma mūsu strīdos par padomju laikiem. “Toreiz,” viņa teica, necenšoties ne idealizēt, ne kādā citā veidā aizstāvēt aizgājušo laiku, “cilvēki bija kaut kādi citādāki… izpalīdzīgāki.”
“Ejiet taču iekšā un skatieties filmu,” noteica abas kundzes un pavadīja mani līdz zāles durvīm, pat nepārbaudot biļeti. Tā brīnišķīgā sajūta, kad netiec uzlūkots kā noziedznieks, melis vai kāds, kurš it kā bojātu iedomāto smalko atmosfēru.
Ieniru tumsā, atslīgu krēslā un tiku apbalvota ar izdaudzināto skūpsta epizodi. Ja filmu salīdzinātu ar pīrāgu, tad tur vēl bija pietiekami daudz gabaliņu, lai es varētu gūt sāta sajūtu.
Sveikas, svētdienas! Jūs joprojām esat manas mīļākās dienas!