Kni virtuve

love yourself more

Deviņi vīri par Purvīti

Ļaujiet man citēt: “Purvīša balvas 2015 ieguvēju noteiks starptautiska žūrija, apspriežot minēto astoņu kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē, kas iekļauj dažādus laikmetīgās mākslas veidus – glezniecību, grafiku, tēlniecību, instalāciju un videomākslu.”

Lai gan pieteikumā saka, ka astoņi, es tomēr saskaitīju. Septiņi un viens duets. (Lai nesanāk, kā tai mūzikas grupai ar savādajiem ēšanas paradumiem, kur viņi ir pieci, bet izliekas, ka ir četri.) Deviņi lieliski vīrieši – Purvīša balvas kandidāti, no kuriem viens arī balvas ieguvējs – Miķelis Fišers.

Kamēr svētdienas pēcpusdienā Miķeli ielenca fotoaparātu zibšņi, zinātkāro jautājošie skatieni un TV mikrofoni, nesteidzīgi ļāvos pārējo mākslinieku darbu apskatei un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls plašumam.

Parasti ierasts, ka lielāka cilvēku plūsma, kur nu vēl rinda pie kases, redzama muzeju naktī, kur kase nedarbojas un viss, kas cilvēkam jāizdara – jāatnāk. Bet te svētdiena, pēcpusdiena, neviens neko vienkārši tāpat nedod, ir jānāk un jāņem. Tik patīkami skatīties, ka to nācēju un laba ņēmēju ir tik daudz.

Astoņi ekrāni, kuros katrs no māksliniekiem skatītājam ļauj vairāk uzzināt par darbu rašanās procesu, sajūtām un domām. Kā tāda maza saruna, lai iepazītu vienam otru tuvāk. Mākslinieks stāsta, bet klausītājs savas atbildes sūta, te piekrītoši mājot ar galvu, te aizrautīgi smejoties, te klusi smaidot, te neizpratnē raucot pieri.

Jūs jau saprotat, ka uz izstādi jums būs jāiet pašiem, jo te parādīšu savus favorītus. Jums jāatrod savs. Tur. Uz vietas.

Henrijs Preiss balvai nominēts par personālizstādi „Artefakti”.

Gints Gabrāns balvai nominēts par darbu „Ne no kurienes” izstādē „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam”.

Ginters Krumholcs balvai nominēts par personālizstādi „Kāpēc tu mani nepamodināji?”

Atcerieties, jums jāpaklausās, kas Ginteram sakāms par saviem darbiem.

Kristaps Ģelzis un Ģirts Bišs balvai nominēti par darbu „Kancele”.

Te arī brīdi uzkavēsimies. Kad apstājos pie ekrāna, no kura man pretim raudzījās Kristaps, neviens viņā neklausījās, Sak, gāju klausīties smukāko un to, kurš brīvs.

Darbs “Kancele” katram izstādes apmeklētājam ļauj atlaist kādu no saviem grēkiem, sūtot īsziņu uz telefona numuru, kas norādīts uz septiņus metrus augsta apgaismes staba ar ventilatoru apgaismes ķermeņa vietā.

Grēksūdzes brīdī atskan tā “tig-tig-tig-tig” skaņa, kas rodas, ja ar mobilo telefonu stāv pārāk tuvu radio aparātam. Grēks ir ceļā. Es pat teiktu, ka aizjāj kumeliņā. Viss svinīgi noslēdzas ar Ģirta Biša vokālā skaņdarba atskanēšanu, kur latīņu valodā tiek izdziedātas rindas no Mateja evaņģēlija 6. nodaļas. Tas brīdis un tā sajūta ir neaprakstāma. Tas ir uzdrīkstēšanās, uzticēšanās un atvieglojuma brīdis, kuru visbiežāk pavada dzidri smiekli.

Un tie cilvēki nāk un iet, nāk un uzzina. Domā, priecājas un atklāj.

Kad devāmies laukā no izstāžu zāles, iedomājos par vienu. Nez, ir tā noticis, ka pēkšņi kāds sācis radīt tik labus darbus, vai arī viss ir daudz vienkāršāk – es beidzot esmu iemācījusies to visu paņemt? Paņemiet arī jūs.

Izstāde apskatāma Vecrīgā, Torņa ielā 1 līdz 12. aprīlim.

Lai atklājumiem bagāta izstāde!

Atvilktne: Kni.stāsts

Leave a Reply