Epizode Nr.1
Kaut kā vienmēr sanāk tā, ka gados tur, kur kāds runā, sarunājas, aprunā un lielākajā daļā gadījumu es tur nevēlētos būt, kur nu vēl dzirdēt to, par ko runā, ar ko runā… vienīgā interesantā sadaļa ir – kā runā! Kā gadijās kā ne, stāvēju blakus (ja tā var izteikties) kādai telefonsarunai, kuras saturs man ne tuvu neinteresēja, taču veids, kā norisēja šī saruna, bija visai aizraujošs. Esiet dzirdējuši, kā runā sievietes pa telefonu, kad viņas kaut ko mēģina “sasniegt” vai panākt? Liekas, ka vārdu vietā pa muti šļācas cukursalds medus. Straumēm līst. Balss kļūst samtaināka, siltāka, lai gan pirms atbildēšanas uz zvanu vai arī pirms zvana veikšanas ir paspējusi nogānīties vai vismaz izteikt nevisai glaimojošus vārdus par sazvanāmo vai zvanītāju.
Ir vēl viens cilvēks, kurš dara līdzīgi, tikai tā otra dzimuma. Sākumā kreptīgi nolamājas, apsaukā zvanītāju kādā nemīlīgā vārdā, beidzot teikumu ar: “Ko tai/tam (nemīlīgais vārds) vajag?” atplaukst neredzētā smaidā, taču balsi cukursaldu nepadara, tikai kripatu laipnāku un rada sajūtu, ka šo zvanu gaidījis visu dienu. Jopt! Vot šitas ir jāprot.
Un tagad jautājums: kam šis teātris, a?
Kāds jautāja, vai es tā ne? Būs laikam jāizmēģina. Saldumi man nu tā, ēdu… bet kādu reizi var šito triku izmēģināt, tikai joprojām jautājums: kam šis teātris, a?
Epizode Nr.2
Ielumodes lapa kļuvusi simpātiska un visam tam bonusā komentāru daļā nākusi kāda lieliska ekstra, kas gānīšanās komentārus vai nu panīcinās krietni, vai arī likvidēs vispār – pirms komentāra publicēšanas jāautorizējas vai nu ar twitter kontu, vai draugaļas.lv pasi vai arī facebook.com kontu.
Visu rītu smējos,ka anonīmais kretīns latvietis tak nav gatavs ar savu īsto purnu tizlības gvelzt.
Par to arī pacelsim saldējuma trauciņus ar ceptajiem āboliem, kas pārkaisīti ar kanēli! Priekā!
P.S. Sveicu tos, kas tik ilgi gaidīja to 12.to epizodi. (Savējie atkarīgie sapratīs. Ar cieņu. Č.B. :D
P.S.2. Pusepizode: vakara kino www.watch-seinfeld-online.com. Niķis kopš Berlīnes atvaļinājuma. Nošmaucos, sāku ar 9to sezonu.
Bildž: bwiinjinom.blogspot.com
Kni ir atkarīgā, atkarīgā, gā, gā, gā…. tas par to 12.! :)*
Jā, es pacietīgi gaidīju visu mēnesi :D
Am, būtu interesanti ja kāds izveidotu blogu ar bildēm, kā ģērbties nevajag! :) tas būtu interesanti! :)
Nu nē, kurš tad ir teicis, ka ir jāģērbjas tā, kā tur nobildēts? Tā jau nav nekāda etalonu lapa, ne arī kaut kāds padomu žurnāls. Vienkārši sabildēti cilvēki, var priecāties līdzi, var bubināt, ka tas ar to un to nesaskan, bet tad ir jārēķinās, ka kāds pateiks, ka Tavu padomu neviens nav prasījis :D Īsāk sakot, ģērbjās, kā vēlas, kā jūtas un kā ir labi.
es kaut kādā diskusijā biju ieklīdusi un tur tieši bija par “Ielu mode” saruna, daudzas meitenes skrien un meklē kaut kādus aksesuārus, kurpes un vēl sazin ko no bildēs redzētā! Cilvēki ietekmējās, pat ļoti! :)
man dažkārt ir vēlme safotografēt cilvēkus autobusā ar viņu frizūrām un traki “stilīgo” apģērbu, bet kopš telefons palidoja no kabatas uz fližu grīdu pāris reizes, kamera nestrādā kā vajag! A ar Canon man kauns autobusā cilvēkus bildēt! :D
Jā, bet tas jau nenozīmē, ka tas ir paraugs. Tā ir šo meiteņu izvēle. Neviens nenoliedz, ka neietekmējas, es tikai gribu teikt, ka tur netiek rādīts, KĀ jāģērbjas. Tur vienkārši tiek konstatēts fakts – viņi ģērbjas tā un viss.
Par to, ka Tu varētu sabildēt cilvēkus autobusā, vēl var diskutēt, jo pamēģini sākumā dabūt viņu atļaujas tam, ka bildēsi un kur nu vēl, ka publicēsi šo foto. Tici man, liela daļa Tava entuziasma beigsies tieši tur un tam vairs nebūs nozīmes, ar ko Tev kauns bildēt.
Epizode nr.1
Vai ta’es ne? Nuuu… gadās… ne, nu, tik šerpi pirms un saldi pēc, bet gadās, kad tāāā negribas tajā brīdī ar to cilvēku runāt (un iemesli arī var būt daudz – pašas nelāgais noskaņojums, kāds šķietams, nenorīts pāridarījums, utt…) … tad, nu, gadās par kādu pustonīti pasaldināt balss tembru… Un, zin, kāds ir attaisnojums – kāpēc man sabojāt cilvēkam dienu?, ja man pašai vienkārši slikts noskaņojums? Vai, ja zvana priekšnieks, tu saproti, ka atkal kaut kas, bāc… bet – jāatbild! Nu, tad – norūcam, saņemamies un… aplejamies ar medu…
Starp citu, esmu jau kādreiz domājusi par šo tēmu, bet drusku no cita skatupunkta – mēs parasti kļūstam pieklājīgāki, uzklausītgatavāki, saldāki, kad runājam ar svešajiem, bet ar savējiem – daudz neiecietīgāki – varam nosaukt, apsaukt, piesaukt… sarūgtināt… tā kā, varbūt ir laba tā medus karote, kuru piešauj tai darvas mučelei?
Nevienam diena nav jābojā, ja atbild parastā balss tonī. Nezinu gan, vai man gribētos vispār zināt, ka kāds man šitā otrā galā spēlē teātri un noteikti arī spēlē ar tieši tik saldu balsi. Es pat varu saderēt, ka spēlē. Pirms klausules pacelšanas noteikti arī kaut ko nobubina :D Šis gan ir citā sakarā, bet esmu iemācījusies necelt, ja man negribas runāt.