Divas pašnāvības un garša dzīvot

Kad ziema nomet savu manteli un saule silda vien aizvējā, vitamīnu trūkuma izmocītais ķermenis ir pilnīgā nesaprašanā. Ir sajūta, ka līdz ar mēteļa novilkšanu esi tāds kails un ievainojams. Lai gan visus tumšos vakarus ir piedzīvotas alkas pēc gaismas, tieši šī gaisma tagad dzen depresijā, un pāreja no viena gadalaika otrā liekas pat mazliet mokoša. “Nekamnavjēgas” domas kauc, skatoties uz kārtējo pilnmēness staru, kas tā kā tāds pirkts no āra cenšas izbakstīt aci un traucēt miegu.

Lai kaut kā iesmietu par šo nespēju un sasmeltos mazliet ironijas, mazliet garšu, piedāvāšu jums vienu multiplikācijas filmu, vienu īsfilmu un mazstāstiņus, kuru lasīšana laupīs krietnu sprīdi no jūsu darba laika.

Le magasin des suicides – Pašnāvību veikals

Darbība norisinās Francijā. Mišimam un Lukrēcijai pieder veikaliņš, kurā tiek tirgoti rīki, vielas un iespējas, kā visveiksmīgāk izdarīt pašnāvību. Sak, veikals, kurā palīdz atrast labāko veidu, kā nopirkt biļeti uz laukiem, tiem, kas citu medību.

Rūpala iet no rokas līdz dienai, kad Lukrēcija piedzemdē dēlu, kurš par nelaimi ģimenei, kuras ienākumu daudzums aug pateicoties citu drūmajai ikdienai, izrādās dzīvespriecīgs puika. Viss, kas notiek tālāk, jāskatās pašiem.

Pat ja no draugiem esmu dzirdējusi visu gradāciju un nokrāsu atsauksmes, tik un tā turpinu šo multiplikācijas filmu ieteikt. Iespējams, tājā izspēlētais humors par tik sāpīgu tēmu kā pašnāvības dažuviet arī pārkāpj robežas, taču filmu ir vērts skatīties vien zīmējumu un mūzikas apvienojuma dēļ. Galvenais, saglabājiet veselīgu devu ironijas.

Multfilmu krievu valodā skatieties TE, savukārt treileri var noskatīties TE.

Ja jau iesākām par došanos uz tiem citiem laukiem, tad turpināšu ar īsfilmu.
“Curfew”

Ričijs sēž vannā, ļaujas melodijai, tās ritmā līgani griežot sev vēnas (nu es to tā iedomājos, ja jau puisis ir ticis līdz vannai). Fonā skan telefona zvans, vai nu kā pēdējais sauciens apdomāties, vai arī uzaicinājums izlemt par labu “to lauku” izrādei. Zvanītāja ir Ričija māsa Megija, kas zvana, lai lūgtu pieskatīt viņas meitu Sofiju, kura savukārt ir viena no tiem “vēsajiem” bērniem, kas jau pašā sākumā visu saliek pa paluktiem, nodemonstrējot, cik liela vai maza ieinteresētība ir sastaptajā cilvēkā.

Tas, ko kopā sadara Ričijs un Sofija, cik patīkami ironiski ir mazās meitenes jautājumi un spriedumi, cik viņa burvīgi dejo, jāskatās 20 minūtes garajā filmā, pēc kuras noskatīšanās jums liksies, ka esat skatījušies filmu, nevis īsfilmu.

Tātad – treileri skatīt TE, lai gan domāju, neskatieties, paļaujieties un sāciet uzreiz ar īsfilmu, kuru tie, kas nedraudzējas ar angļu valodu, var noskatīties TE. Visiem pārējiem iesaku īsfilmu internetos uzmeklēt orģinālvalodā.

Ar pašnāvībām nu būs gana, un laiks palasīt par tiem brīžiem, kas mūsu ikdienai piešķir garšu. Tiem īsmirkļiem, kuri parastu pirmdienu padara par Pirmdienu un trešdienai savā “T” burtā ļauj izslieties staltāk par citām dienām.

Kristīne lasa grāmatas, tirgo grāmatas, zina stāstīt mazstāstus, kā citi tiek pie grāmatām un ko tie citi vispār grāmatnīcās meklē, turklāt tā vien šķiet, ka viņa ir viena no tām, kurai pēc asprātīgas atbildes pat roka līdz kabatai nav jāsniedz.

Pēdējā laika labākais atklājums – kikalasa.tumblr.com, un es zinu, ka no šodienas lasīsiet arī jūs. Izlasīsiet visas pieejamās septiņas lapas un jums gribēsies vēl, un, iespējams, arī jums radīsies tāda ķecerīga doma (kas dīgusi visos tajos detektīvseriālos un romānos, kurus jūs pēdējā laikā esat redzējuši un lasījuši) uzmeklēt šo meiteni. Ja grāmatnīcā strādā tik mutīga būtne, es labprāt tur nopirkšu grāmatu. Vai divas.

Lai silti un priecīgi!