Divi simti kilometru baudas

Bija vēl agrs rīts, tālumā svīda gaisma, kaimiņi pretējās mājas logā kūpināja pirmo cigareti, bet es berzēju no acīm miegu. Tikai dažas stundas šķīra no tā brīža, kad biju aizgājusi gulēt, nomeditējusi ar plastiku rokās līdz trijiem rītā. Modinātājs nepielūdzams, kumeļš apseglots.

Izbraucot no Rīgas un tuvojoties Siguldai, vienmēr rodas sajūta, ka lēnām ieslīdi citā pasaulē, šoreiz pavisam burtiski, ieslīdot pa sniegu baudpilnā braucienā uz mājām. Bilžu nebūs, jo jums ir fantāzija. Jā, jā, tā burvīgā prasme bildes acu priekšā uzzīmēt pašiem.

Tagad iedomājieties īstu ziemu. Tādu janvāra ziemu ar kupenām, sniega piebērtiem koku zariem, kas no smaguma tiecas pret zemi. Tas ir tas pieskāriens un apskāviens, pēc kura ilgojas katrs, iestājoties tam laikam, kad vakars dienu sāk skaut neparasti agri un diena iegulst tā azotē.
Koki, kuru galotnēs vēl turējās pēdējās dzeltenās lapas, atgādināja baltas otiņas, kuru gali mērcēti krāsu burciņās. Ceļmalās augošie koki savukārt tērpās pēc jaunākās modes, proti, baltā, taču daži pavisam spītīgi turējās tendencēm pretī un atteicās pielaikot jaunās drānas. Tie uzvedās kā cilvēki, kuri, mainoties laika apstākļiem, cenšas vēl sevi piemānīt, ka vēl nemaz nav tik auksts, ka tikai liekas, ka tas viss ir mirklīga ilūzija.

Kravas automašīnas, sagurušas no rāpšanās augšup, sastājās malā, lai nogaidītu to brīdi, kad spēki būs atgriezušies. Tikmēr citi, gluži kā ikdienā, devās tām apkārt, jo straume vājiniekus nemīl. Tā izliekas tos neredzam, pastumjot malā.

Tikmēr vēja plūsma purināja piesnigušos zarus, saules stariem atmirdzot no tiem birstošajā sniegā, kas kā milti krita kupenās. Nemitīga kņudoņa pakrūtē nesteidzās rimties, un vienīgais, ko spēju pie sevis visu laiku atkārtot, bija sajūsma par acu priekšā izklājušos daili, kas lika aizmirst, ka esmu gulējusi vien dažas stundas.

Lai jums burvīgas brīvdienas!