Dullā, nu jau pietiks!

Viss sākās ar to, ka tētis man atgādāja urbīti, kuru biju patrenējusi jau iepriekš, urbjot caurumiņus gliemežvākos. Dažnedažādie uzgališi tā vien sauca, lai katru no tiem izmēģinu. Izmēģināju ar! Paņēmu ziloni, kurš plauktā gozējās neviena nepieņemts un uzsāku “apstrādi”. Pēc pāris mirkļiem zilonis ieguva pavisam citu skatu un faktūru. Viss būtu bijis labi, pat lieliski, ja vien vakardien vakarā man nebūtu saniezējušies pirksti un glīto darinājumu nebūtu sadomājusi vēl paskrubināt. Aizrāvos. Par daudz aizrāvos, nezināju, kad apstāties un tad, kad to izdarīju, bija jau krietni par vēlu.
Mācība: šoreiz neizdevās, bet apzināti vedota faktūra varētu būt pat ļoti saistoša.
Šeit katrs krāsu slānis ir negaidīts, jo nav apzināti radīts, bet gan jaukts uz dullo, tāpēc arī atsedzas pēc tieši tāda paša principa, proti, uz dullo. Bet ko nu vairs, pārcentos. Nav jēgas liegties.