Kni virtuve

love yourself more

Dvēseles striptīzs

Iespējams, šis būs daļējs dvēseles striptīzs un vajadzētu 3 reizes padomāt, pirms ko zem visa šī piebilst, bet es sacepos. Vakardien sacepos par to, ka sajutos tizla, ka manī nav tā “sievietes gēna”, kurš liek spiegt un kust, kad pie perimetra parādās bērni. Ka manī nav tā “gēna”, kas liek stundām skatīties uz baltu kleitu un iedomāties sevi griežam tajā valsi. Ka manī nav “gēna”, kas katrā jaukajā satiktajā vīrietī liek meklēt nākamo vīru. Ka manī nav “gēna”, kas liek baidīties vienai aiziet uz kino, uz kafejnīcu, teātri vai vēl kaut kur. Ka manī nav “gēna”, kas galvā ceļ kaut kādas nākotnes attiecību vīzijas.

Manī ir tikai tas mirklis un šodiena un vēl dažas dienas. Nu labi, plāni līdz maija vidum, bet tas tad arī ir viss. Viss pārējais nāk pats. Jā, man nāk pats, ko man tagad darīt? Šaustīt sevi, ka manī nav vairuma domu un ka es nebūvēju savu dzīvi pēc tik klasiskās shēmas? Ka es jūtos labi, kā man ir tagad?

Kas cilvēkos ir tāds, ka viņi tik ļoti baidās būt ar sevi vieni? Kas cilvēkos ir tik briesmīgs, ka to var pieņemt tikai tad, ja ir vēl kāds, kurš to pieņem? Un ja vēl kādreiz kāds man arī būs blakus, tad tikai tāpēc, ka man gribēsies dalīties ar to, kas man ir un nevis tāpēc, ka man ir bail novecot vienai. JO MAN NAV!

Priekā!

Atvilktne: Kni.pūš.taurē
  • Dace saka:

    ha ha, te nu vietā aņuks:

    dzīvo viens jaunietis un vecāki viņu mudina sagādāt draugus. Kāpēc? Nu mūsu laiks jau būs pagājis, bet labi draugi stāvēs pie tavas nāves gultas un ja tev gribēsies dzert, pados ūdens glāzi! labi, pagādā cilvēks draugus. Vēl pēc kāda laika vecāki uzspiež sievu ņemt. Kāpēc, prasa viņš. Vecāki saka: padomā, mēs vairs nebūsim, draugi būs izklīduši kur kurais, bet tad kad tu būsi uz nāves gultas, kas tev ūdens glāzi pados? tā nu viņš padodas un apprecas. Sieva burkšķ, bērnus grib, Kāpēc? Nu padomā, ja es ar būšu jau mirusi, tu gulēsi uz nāves gultas nevarīgs, kas tev ūdens glāzi pados? OK, pagādā bērnus. Dzīvo kādu laiku, bet tad neparedzēti ātri pienāk viņa kārta aizsaulei. Tā nu viņš tur guļ, vecāku, draugu, sievas un bērnu apņemts un šausmās saka: bet ziniet, dzert ta man nemaz negribas!

    10/04/2011 at 16:54
  • doronike saka:

    Mūsu sabiedrībā tā ir iekārtota, ka baidās no vienpašiem, un precētie bieži visādos veidos cenšas pievērst pārējos savai ticībai, un izrāda pārākuma sajūtu pret vientuļniekiem. Es nezinu, kā ir labāk… jo mēs jau nezinām savu nākotni (paldies Dievam). Varbūt dažreiz būt vienai un patiesai pašai pret sevi ir daudz labāk nekā dzīvot surogātattiecībās, izdabājot apkārtējiem (lai tikai mammai sirds mierīga, ka bērns pie vietas).
    Man arī tā ir bijusi ilgu pārdomu tēma, bet es vairs par to necepos. Uz kino iet vienai ir viennozīmīgi vislabāk! nekādu mokošu kompromisu. (Starp citu agrāk biļešu pārdevējas bija ļoti izbrīnītas par vienu biļeti, tagad jau vairs nē – kaut kas mainās tomēr.)

    10/04/2011 at 17:28
  • Ilziite saka:

    :) :) :) Ai, Kni! Tieši šodien esmu ļoti līdzīgās pārdomās..

    Bet tak, cik sasssodīti forši ir justies labi ar sevi un nealkt vīra, boifrenda, draudzeņu bara, bērnu, mantu, tikai lai izklaidētu sevi vai tāpēc, ka citiem ir vai gribas, vai ne?! Un vīrieši man patīk, pat ļoti.. Tikai prihvatizēt, piesiet tos man negribas, jo patīk jau tādi, neatkarīgi un to skaistumu negribas sabojāt!

    Labi zinu arī, ka citiem grūti dažreiz to saprast, pieņemt.. Ne man darbs, kā visiem, ne dzīve, ne pasaules uzskati.. Neērta, bet laimīga, vismaz šobrīd. tagad. šodien.

    Un gribas domāt, ka tu ar!

    10/04/2011 at 19:28
  • Kni saka:

    Visas tās jezgas beigās aizmirsu pateikt, ka ar mani viss ir kārtībā. Patiešām! Un cepiens pieder vakardienai, man tikai gribējās iedrošināt varūt vēl kādu, kurš/kura tiek šaustīts par to, ka nedzīvo pēc klasiskās un “vispār pieņemtās” shēmas.

    10/04/2011 at 19:34
  • pagesalive saka:

    Salīdzinot ar citām, kas dzīvo vienas, Tu nemaz ar neesi tik viena. Tu esi tieši tik, cik gribi. Bet ir tādas, kas patiesi… ir vienas. Un nemāk tādas nebūt. Nemāk atrast domu biedrus vai nodarbes bariņā. Viņas ir vienas, jo vairs nemāk ne atvērties attiecībām (jebkādām), ne uzturēt tās. Un tādām tiešām vajag mazliet spēriena, lai saņemas. Ar Tevi viss ir un būs labi! :*

    10/04/2011 at 20:34
  • Tincii saka:

    Zini, kā man liekas vislabāk? Ja tie, kas apsiekalo mazus bērnus no sajūsmas (kā es), par to nejūtas slikti, ka tie, kam no tā visa ne silts, ne auksts (kā Tu) par to nejūtas slikti un arī šie abi viens otram neliek justies kaut kā dīvaini. Proti, visforšāk, ja tie uzskati ir tik patiesi, ka pašam nenāk cepiens par to, ko domā citi.
    Un vēl – pašpietiekamība (nu, kad nevajag otru blakus par katru cenu) ir mega forša. Uz to ir jātiecas tiem, kas līdz tam vēl nav nonākuši.

    10/04/2011 at 21:06
  • churkstinja saka:

    Īstajam garām nepaiesi un bērni, ja būs nolemti, ar piedzims, lai cik skaļi ar nebļaustītos, ka nealksti pēc tiem :) (es pagājušo pavasari mātei teicu, ka man bērnus nevajag, ka man no viņiem vairāk bail nekā no bubuļa; šobrīd nekā svarīgāka par mazo cukurzirnīti man nav :) )
    Izbaudi savu jaunību un brīvību, jo pamācīt kā dzīvot grib tie, kam tās vairs nav :)

    10/04/2011 at 21:51
  • Zvejnieks saka:

    Atceros ieteikumu, adresētu kādreiz populāra dziedošā realitātes šova dalībniekam – ja vari nedziedāt, tad labāk nedziedi :)
    Katra dzīves situācija palīdz nonākt līdz kādai noteiktai atziņai. Mana šā brīža atziņa – īstie cilvēki īstajā brīdī viens otram garām nepaiet. Tikai vajadzīga pacietība šo brīdi sagaidīt. Ir pietiekami daudz tādu mākslīgu, aiz matiem pievilktu kopdzīvju, kad īsti nav skaidrs kam no tā vispār kāds labums. Būt kopā ir vērts vien tad, kad nav iespējams nebūt.

    11/04/2011 at 00:27
    • Ilziite saka:

      Paldies par: “Būt kopā ir vērts vien tad, kad nav iespējams nebūt.”
      jau sen šito nespēju noformulēt..

      11/04/2011 at 21:40
  • chupatinja saka:

    Pēc nesenas, mokošas sarunas ar Omi, kas izteica domas par manu patreizējo dzīvesveidu, šis raksts ļoti uzrunā un liek justies labāk. Paldies!

    11/04/2011 at 01:18
  • Elīna saka:

    Paldies par šiem teikumiem. Es varētu parakstīties zem katra no tiem.

    11/04/2011 at 08:04
  • melato saka:

    Es ļoti augstu vērtēju cilvēkus, kas spēj būt ar sevi, kas nebaidās iepazīt sevi. Kni, pat nereizi vēl nesatikusi Tevi, zinu, ka esi cilvēks ar man saprotu pasaules uztveri! Prast un gribēt būt pašam sev ir drosme, vairums cilvēku ir gļēvi, es nevienu negribu aizvainot, bet tādi ir mani novērojumi. Tāda mešanās no attiecībām uz attiecībām, pat nepapūloties saprast, kas tad īsti notika un kas es esmu, un ko vēlos, ir gļēva, jo tā ir vieglāk. Arī nedomājoša dzīvošana pēc vispār pieņemtiem vadmotīviem ir vieglākais ceļš un neprasa domāšanu, lēmumu pieņemšanu. Cilvēkiem nepatīk redzēt savu vājumu, nesmukumus, vieglāk ir plūst pa straumi.
    Ar to gribēju teikt, ka ļoti priecājos, ka ir cilvēki, kas izvēlas savu ceļu, kas drosmīgi iepazīstas ar savu es un ar to sadzīvo, un tad izgaršo dzīvi!

    11/04/2011 at 10:06
  • rediiss saka:

    viens ir skaidrs – radiem un draugiem (un kur nu vēl pagalma tantēm) pa prātam nekad neizdarīsi. pat ja tu, cilvēks, rātni apprecies un ievies pulka bērnu (pēc visiem priekšrakstiem), tad tak vienalga atrastos kāds, kas iekomentēs, ka tu viņus nepreizi audzini, vīru par daudz pieskati vai tieši otrādi… vai vēl sazinko… aj…

    11/04/2011 at 10:15
  • Gicha saka:

    Super! Tieši tā izskatās pārliecināta un pašpietiekama mūsdienu meitene! Tomēr interesanti būtu palasīt kā šīs domas mainīsies ik pēc 10 gadiem… :)
    Un vēl man ienāca prātā, ka mūsu paaudze (+/-) mācīs savus bērnus/mazbērnus tieši uz pretējo – izbaudi vienatni, dzīvi, saproti, ko īsti gribi, nesteidzies precēties, laist pasaulē bērnus, atstāj to vēlākam… :)

    11/04/2011 at 11:12
  • jaunkundzegrieta saka:

    par šo tēmu ir jārunā, tas ir aktuāli, man dikti žēl meiteņu, kas nevis pilnveido sevi un laimīgas dzīvo, kamēr nav tās otrās puses, bet nīkst un dīc, es stipri aizstāvu viedokli, ka patiešām, tas īstais garām nepaskries nu nekādi, jo tad jau, kad būs tās attiecības un kopdzīve, tad visu vienmēr vajadzēs saskaņot, kad gulēt lasīt sportot zīmēt vaļoties kafijas dzert, bet kamēr esi viens, o jē, cik tad labi man patika tieši fakts, ka varu pati plānot laiku tikai sev :)

    11/04/2011 at 12:24
  • intin. saka:

    man ir 25 gadi.
    man nav bērnu un vīra,līdz ar to visi,kuriem nav grūti patrīt mēli uzskata,ka man nav dzīves.
    mamma uzskata,ka visu savu brīvo laiku varu veltīt,lai brauktu uz laukiem palīgos,jo man taču nav bērnu,kurus auklēt,turklāt,ja nav drauga,tātad es nedaru neko citu,kā vien sēžu mājās (!!!!)

    man nav problēmu uz koncertiem,kafejnīcām,utt iet vienai.
    es pat ļoti gribētu,lai man izdotos vienatnē aizbraukt skaistā ceļojumā.

    esmu laimīga,ka man ir laiks sev.
    es izglītojos.
    es baudu dzīvi.
    es iekrāju dzīves gudrības.

    ja būs lemts,tad būs arī bērni.

    cilvēks spēj dzīvot viens un justies labi,tiešām spēj,bet kāpēc ir tik grūti to saprast un nemitīgi jākladzina,ka šis nemāk dzīvot,vai vēl labāk-viņam vispār nav dzīves?

    Dzīvo Kni,lai Tev arī turpmāk izdodas skaisti!

    11/04/2011 at 15:22
  • kkk saka:

    Man gan ir ģimene un viss, kas standartā pienākas. Ir brīži, kad slepus vēlos dzīvot viena pati un baudīt savu dzīvi. Reizēm iedomājos vai es darītu savādāk, ja būtu otra iespēja? Un vienīgais, ko es darītu savādāk – nesteigtos ar to ģimenes/bērnu štelli :) Skatos uz cilvēkiem, kuri dzīvo un bauda savu dzīvi, un domāju, vai tik viņiem sirds dziļumos reiz nepienāks maza škrobe, ka nav ne ģimenes, ne bērnu? Mēs visi mēģinam vinnēt pilnu banku. Un to arī vajag mēģināt! Gan izbaudīt savu personīgo dzīvi, gan nodibināt ģimeni un sataisīt bērneļus :) Kā jau te izteicās – īstais garām nepaskries. Galu galā katram sava štelle un ja viņa strādā, tad ir labi ;)

    11/04/2011 at 18:26
  • Kni saka:

    Cik daudz dažādi niansētu viedokļu, bet patīkami, ka katra atradusi kaut ko sev. Mēs noteikti pie šīs tēmas vēl atgriezīsimies. Gichai gan varu teikt.. nu kādi desmit gadi, ja nākamgad jau pasaules gals :D

    Bet, ja nopietni, tad kā būs ar šito viedokli pēc desmit gadiem? Es nezinu, kā būt, galvenais, lai nav kā 2009./2010. gadā un es jau būšu laimīga. Ja es neizkusīšu kā cukurs un saglabāšu kaut 20% no tagadējās es, tad jau būs labi, taču atzīšos, ka man negribētos aprobežoties būt tikai sievai/mātei. Baisi man tas liekas, ka ir tikai tas. Dēļ šī izteikuma patiesībā arī sākās domu apmaiņa.

    Un vēl es gribēju pateikt PALDIES manai mammai! Zelts, ne mamma. nomierināja un teica, ka ar mani viss ir kārtībā.

    11/04/2011 at 19:47
    • Gicha saka:

      Sievietes sapnis.
      Jūs domājat – noteikti vīrietis?
      Nē, viņš ir ikdienas daļa.
      Jūs noteikti sacīsiet – bērni.
      Nē, bērni ir dzīvības daļa,
      mūža rūpes un priecīgais skaļums.
      Bet sapnis zied tuksnesī smilšainajā,
      no kura gaidītai pārbraukt mājā
      un vakaros brīvai un gurdenai
      ar sevi un pasauli saskaņā,
      neizgaistošā smaržu pilienā tinoties,
      ticībā rītdienas brīnumam aizmigt.
      (Lija Brīdaka)

      11/04/2011 at 20:18
      • Kni saka:

        Trāpīgi! Paldies! Lielisks punkts uz “G”.

        11/04/2011 at 20:21

Leave a Reply