Tās nav pat sāpes.
Tās ir skumjas.
Manā kuņģī ņaud kaķēns
Klusi un žēlabaini.
Dienu raud, nakti raud
Un skrāpējas.
Īpaši rudeņos,
Slapjos un apnicīgos,
Īpaši cilvēkos,
Slapjos un apnicīgos,
Man jānes ir pašam sevi
Un vēl piedevām
Apbēdināts un apvainots
Kaķēns.
Es jau varētu samierināties ar pasauli,
Bet zvērēns nevar.
Ja tās būtu sāpes!
Bet tās ir skumjas.
(Knuts Skujenieks)
Vakarnakt, kad spītīgi turējos preti miegam, Rudu man atsūtīja dzeju, kuru steidzu iekopēt, lai nepazūd, lai kaut kur nenoslēpjas. Naktī Stefans pārnāca mājās kā tāds lauznis.. vai arī tas bija rīts? Man rādījās karš. Varbūt arī to skaļo nākšanu es arī nosapņoju. Tā taču mēdz būt, ka pēc ilgāka laika nemaz vairs nesaproti, vai tās ainiņas, kas palikušas domās, ir īstas vai nosapņotas.
Lai nu kā, šodien tās visas aizskaloju dušā.
Laiks brokastīm.
Varbūt pēc trīssimtcikturtiem ziloņiem miers atnāks, kaķēns ievilks nagus, saritināsies sauss, silts un samīļots, un iemigs, murrādams, lai izaugtu par dižciltīgu minku?
Nobur šo darbību, piedēvē tai brīnumu un īsteno!