Atkāpe. Stāsts par attālumu.
Mazliet vairāk kā pirms gada uzzināju atšķirību starp dzīvošanu tur, kur dzīvoju un to, kur dzīvo viena no manām labākajām draudzenēm, proti, es – Miera ielas sākumā, viņa – Miera ielas finišā. Dažos vārdos par vietu atrašanos: es centrā, viņa pilnīgā pakaļā (tautā saukta arī par “ellē ratā”). Toreiz brīdi apdomājos un jautāju sev, kas tad ir Daugavgrīva, kurā nodzīvoju sešus gadus? Lūk, te arī stāsts par pēc īres dzīru vietu – ellē ratā Pārdaugavā, ja skatās no centra puses.
Varētu domāt, ka pilnīgā nekurienē, taču ticu, pārdaugavieši nepiekritīs, un tātad – beķereja “Bulka”.
Tas stāsts par apmaldīšanos trijās priedēs ir par mani un Pārdaugavu. Lai cik tas smieklīgi nebūtu, tā pavisam droši spēju atrast tikai Kalnciema ielas kvartālu un Digital Guru mācību telpas. Tikai ar otro reizi nekļūdīgi spēju atrast ceļu līdz draugu mājai (pirmā patstāvīgā bija pilnīga katastrofa, pat ja pirms tam biju jau bijusi), no kuras tad pastaigas solī arī devāmies uz beķereju. Taisni vai labi visu pirms un pēc tam izstaidzināt. Kaloriju satrauktām sirdīm uzreiz mierīgāk.
“Bulka” no ārpuses varētu šķist pilnīgi nekāda, taču neieteiktu steigties ar secinājumiem pirms pabūts iekšā un apskatīts tuvāk, jo šī ir viena no tām nedaudzajām vietām, kur jaunās mammas var sist plaukstas, jo ir iespējams iekļūt ar ratiem bez milzu piepūles, kā arī pavisam mierīgi var atstāt mazo nosnausties, jo beķereja atrodas visnotaļ mierīgas ielas malā. Tāds patīkams nostūra miers. Tieši tas pats arī pašā beķerejā. Māju siltums un sajūta.
Ņemot vērā faktu, ka todien biju sevi apdalījusi ar brokastīm, izvēlējos iespēt vēl tās. Melna kafija un maizīte ar mocarellas sieru, tomātiem un rukolu. Ja pildījums nekādus “uh” un “ah” neraisa, jo ir ļoti pazīstams, tad pati maize ir neizsakāmi garda. Tā sajūta, ka tā patiešām ir maize. Cepta uz vietas un svaiga.
Pie viena no galdiņiem čalo divas dāmas, pie cita kāds jauns vīrietis lasa avīzi, bet dīvānā atsēdusies meitene. Iespējams, pusdieno vai arī vēlbrokasto tieši tāpat kā mēs. Virtuvē notiek rosība un viesmīle ik pa laikam nozūd pavērtajās durvīs. Kāds ienācis nopirkt maizi. Griķu, valriekstu, rudzu vai vēl kādu. Ceptu uz vietas. To iepako papīra tūtā, ieliek papīra maisiņā un aizsien ar labas dienas novēlējumu.
Runājot par vēlbrokastošanu, tad par šo beķereju pirmo reizi dzirēju tieši brīvdienu brokastu sakarā. Rīgā šobrīd gandrīz vairs nav tādas vietas, kura brīvdienās nepiedāvātu vēlās brokastis, kuras tiek apzīmētas ar man tik netīkamo vārdu “brančs”. Bulkā tādas pieejamas sestdienās un svētdienās no 10.00 – 14.00 (varbūt ilgāk) par 7.50 eur. Savukārt darba dienās varēsiet pamieloties ar picām, maizēm un maizītēm, kūkām un kūciņām, viegli pieverot acis un pie sevis novelkot “mmmm”. Tieši tā arī tas garšo, kad savu pasēdēšanu papildinām ar melleņu siera kūku. Tā pazūd tik pat ātri, cik parādījusies uz šķīvja. Kāds iekšējais negausis pilnīgā labsajūtā svin svētkus.
Adrese: Liepājas iela 76, Rīga.
Darba laiks:
P. 9:00 – 20:00
O – Piektd. 9:00 – 21:00
S. 10:00 – 21:00
Sv. 10:00 – 15:00
