Tā īsti izēsties pirms jaunā lielā dzīvokļa rēķina tā arī nepaspēju. Manas dzīvokļa sakopšanas pūles arī neviens nenovērtēja un vispār – nepateicība ir pasaules alga. Visu šo nosvinot, nekas cits neatliek, kā vien ražīgi un priecīgi ēst. To arī darījām.
Ievadam.
Vakari ir kļuvuši pietiekami vēsi, lai viss ķermenis kārotu siltuma. Iekšēja siltuma, kādu spēj sniegt zupa. Viena kārtīga, barojoša un sildoša zupa. Mirklis apdomas un prātā ienāk ideja beidzot aizkulties līdz El Čarlito, par kuru biju salasījusies Meklējotpriekus blogā. Smejies vai raudi, bet tie Taņņu iestādījumi atveras un aizveras ar tādu ātrumu, ka šķiet, acis mirkšķinu lēnāk. Nav. Vietā, kur reiz bija Umami un būtu jābūt El Čarlito, tagad gozējas StreetBurgers. Daudz smieklu, aplauziens un ne miņas no iespējamajiem sildošajiem meksikāņu ēdieniem. Nebūs.
Zupu!
Tur pāri ielai ir gruzīnu iestādījums ar nosaukumu Hačapuri. Viņiem noteikti jābūt zupai. Pirms turpinu, jūs uzlieciet šo fonā. Grupa “Мгзавреби”. Ja ir luste, vēlāk noklausieties šo ierakstu kopā ar Griškovecu no radio Серебряный Дождь.
No skata iestādījums pavisam vienkāršs. Nepretendē uz neko dižu, bet viss svarīgais ir skaidrs. Tur kārtīga tāfele ar ēdienkārti. Vienā pusē latviski, otrā – gruzīnu valodā. Turklāt zupas ir vairākas, vien nosmīkņājam, vai tā vistas, kas ar vīnu.. vai vīnu dod piedzert klāt, vai tomēr tas iekšā. Lai kā tur būtu, tieši tās nav. Viesmīle apspriežas ar puišiem, kas runā gruzīniski un ir skaidrs, ka varam tikt pie harčo. Lai būtu!
Par nākamo atrakciju kļūst skaidrās naudas neesamība, tomēr ar apvienotiem spēkiem izdodas salasīt arī to. Mums tiek piesolīta maizīte un mēs jau sēžam pie galda. Viegli nospeķots, es teiktu, bet labā oma ir tik spēcīga, ka vienkārši noslauku to ar salveti un nosaku, ka te viss kā mājās, turklāt parādiet man, kuram no jums mājās virtuves galds spīd un laistās. Manējo šobrīd rotā maizes drupačas. Nē, nopietni. Viss, kā mājās.
Fonā skan radio, saklausu jau pieminētos Mgzavrebi. Pie blakus galdiņa puiši čalo gruzīnu valodā un viss liekas tik vienkārši sirsnīgs, ka vairāk neko arī nevajag. Lai kas tas būtu, ko jūtu, dodiet vēl.
Tiekam pie zupas. No apskates vien un pirmajiem smēlieniem esmu absolūtā kaifā. Pa virsu peld kinza un šķiet, ka vairāk uzpirkt mani nemaz nevar, bet ne, var. Zupa ir KARSTA un patīkami asa! Kā teiktu ēzelītis Iā, ja vien kāds viņam jautātu: “Tieši manā mīļākajā temperatūrā”. Lai kur arī ēstu ārpus mājas, vairumā gadījumu zupa ir tik silta, it kā tā būtu sildīta rokās, nevis uz uguns. Kas to lai zina, varbūt gruzīnu rokas ir tieši tik karstas.
Sāta sajūta ir sasniegusi visas iespējamās virsotnes un šķiet, nākšu vēl, tiklīdz radīsies izdevība.
Hačapuri
Adrese: Tērbatas 41/43, ieeja no Ģertrūdes ielas.
Atvērts no 8.00 līdz 20.00 (Se no 10.00, Sv līdz 16.00).
P.S. Gruzīnu virtuves vairāk zinātājiem palasīt te.
Pilnībā piekrītu par tām remdenajām zupām, brrr… , bet šis stāsts par gruzīnu karstajām rokām un zupām sakārdināja :)