Atkāpe.
Ja vasarai piemīt bezrūpība un tendence uz daudz ko pievērt acis, jo ir silts un kāpēc par to vispār domāt, tad rudenī vairumam gribas vairāk, gribas labāk. Citiem tikai vairāk.
Dienā, kad man krietni tika paaugstināta īre, saskumu. Saskumu un mazlietiņ apvainojos, bet uz draugu jautājumu „uz kāda pamata paaugstinājums”, vien raustīju plecus. Tāds tas īres tirgus pie mums Rīgā ir – nepiebarojams.
Visa šī sakarā, kamēr cirvis savu robu vēl nav cirtis vai arī tā cirtienu pirms apkures sezonas nevar just tik ļoti, nolēmu mazliet uzdzīvot un uzrīkot sev mazas dzīres pirms īres, proti, dodoties nelielā kulinārā ceļojumā pa jauno Rīgas centra barības vadu – Skolas ielu.
Stāsts.
Skolas iela ir tā iela ar vienu no diviem Rīgas centrā sakarīgi ierīkotajiem velo celiņiem (otrs atrodas krastmalā), un, kur kustība, tur izsalkums, kur izsalkums, tur drūzmējas tie, kas šo izsalkumu ir gatavi palīdzēt remdēt.
Jau pirms kāda laika nosmēju, ka, skatoties, ar kādu ātrumu Skolas ielā tiek atvērtas arvien jaunas kafejnīcas, rodas sajūta, ka kārtējā krīze nav aiz kalniem, jo, kā zināms, ja nav maizes, jāēd kūkas. Tieši iepriekšējās krīzes laikā Tērbatas ielu pārpludināja kafejnīcas, lai vismaz kaut kā ar kādu smalkmaizīti un kafiju/vīnu aizskalotu to ikdienas rūgtumu un sāpi. Vai Skolas iela gatavojas šīs pašas kārts izspēlei, rādīs laiks, bet visādi citādi – ēst ir labi. Ēst ir forši!
Skolas un Stabu ielas rajonā gozējas māja latvieša mīļākajā krāsā. Pelēkā. Pelēkāk vairs nav iespējams. Šo vietu sauc pilsētas bārs VEST.
Adrese: Stabu iela 1
Darba laiks: P. – C. 11:00 – 23:00; Pk. – Se. 11:00 – 1:00
Twitter.com/VestRiga
Facebook.com/VestRiga
Lakoniski iekārtota telpa ar galdiņiem gar sienām un vienu garu, no dēļiem veidotu galdu pašā centrā. Tas latvietis jau ir kautrīgs, un, pat ja šāds galds pirmajā brīdī liekas mazliet mulsinošs un nesniedz to tik iecienīto „nolīdīsim stūrītī” sajūtu, pēc brīža to izdodas ignorēt un pat pieņemt, jo acis jau uzsākušas ceļojumi apkārt, apskatot gan mēbeles, gan lampas, griestus un skatu, kas paveras laukā, tādējādi pārtraucot mulst no tā, ka pavisam nepazīstami cilvēki sēž otrpus galdam vai tik tuvu blakus.
„Viesmīlis jau nu varēja pasmaidīt,” mazliet skumīgi novelk mana bijusī kursabiedrene Elīna, kura nedzīvo vis Rīgā, bet gan Limbažos, „es nezinu, varbūt es no laukiem, bet varēja taču ar sajūtu.” Piekrītu, un labi vien ir, ka brīdi vēlāk visu saglābj Ingemārs (tas pats Ingemārs, kurš savulaik Innocent Cafe sniedza paraugdemonstrējumus gaumīgajā koķetērijā), apjautājoties, kā patīk un kā garšo. Tieši tik viegli un nepiespiesti.
Esmu izvēlējusies vistas zupu, kura ir karsta (tieši kā man patīk), sātīga un garda. Kabacis, lēcas, vista, gards buljons un vēl iekšā iemānīts siers. Lai arī jūtos labi ēdusi, vēlāk parakstos arī uz gabaliņu siera kūkas un glāzi vīna. Par cenu amplitūdu izteikties nevarēšu, jo Elīna, nosvinot mūsu tikšanos pēc krietna laika perioda, kas mērāms gados, liek nolikt maku tā patālāk.
Nākamais jautājums, ar ko mani pārsteidza Elīna, bija par to, kāpēc visi puiši te izskatās vienādi. Tā ir, ja acs jau tik ļoti pieradusi pie tā, ko redz, tādi sīkumi paliek nepamanīti. Tādi viņi mums te Rīgā ir. Bārdaini un šaurās biksēs. Skaidroju, ka konkrēta stila vietā parasti pulcējas attiecīgā stila cilvēki, kuriem visiem gribas atšķirties, tikai tā sagadījies, ka viņi to dara vienādi. Lai kā tur būtu, uz pelēkā fona, kas nemaz nav tik pelēks, publika ir krāsaina. Pilsētas bārs ir precīzs apzīmējums un vieta pavisam noteikti ir ar tendenci uz izaugsmi.
Ejam tālāk!
Dienā, kad biroju pārcēlu uz mājām, pusdienas ieplānoju ārpus mājas. Ja cāļus skaita rudenī, tad šis ir cālis, kurš saskaitījies jau augustā. Kaņepes kultūras centram ir uzradusies māsa, proti, Mazā Kaņepe.
Adrese: Skolas iela 28
Darba laiks: P. – Pk. 8:30 – 20:00 (pagaidām)
Twitter.com/mazakanepe
Facebook.com/mazakanepe
Ja VEST ir tāds skaļš pašpuika, tad Mazā Kaņepe ir meitene, kura sākumā var šķist kautrīga. „Šķist” ir īstais vārds, jo patiesībā Mazā Kaņepe radīs to sildošo māju sajūtu un patīkami pārsteigs ar nevienu vien kulināro iznācienu.
Arī šeit galdiņi novietoti gar malām un pašā centrā gozējas garš galds ar dēļu virsmu.* Būs jāmācās draudzēties un pārstāt kautrēties, slapstoties pa malām.
Ejam pie galda.
Rudenim piestāv zupas un zupu Kaņepē var dabūt katru dienu. Kas, manuprāt, ļoti apsveicami, šai vietai nav ēdienkartes. Diena tiek sākta ar jaunu stāstu, jaunu pārsteigumu, jaunu garšu. Tiku pie ļoti sātīgas franču sīpolzupas ar grauzdiņu. Sīpolzupa ir mans mājās nerealizētais kulinārais izgājiens, kuram briestu jau vairāk kā gadu un par ko iedomājos katru reizi, kad tirgū pērku sīpolus. Šī ēdienreize ir kā uzmundrinājums un pamudinājums vienlaicīgi drīzumā pamēģināt pašai.
Mazās Kaņepes piedāvātā ēdiena labākā īpašība ir tā, ka tas ir vienkāršs. Tas nav parasts, bet gan vienkāršs, ar izdomu, taču nesamocīts. Garšo kā mājās, kurās pie plīts šeptē kāds, kurš zina, ko dara un neaprobežojas ar kartupeļiem, karbonādi un miltu mērci. Pusdienās iespējams tikt pie trīs ēdieniem, no kuriem viens pavisam noteikti būs veģetārs. Zupu cena svārstās 2 eiro robežās, ar otro var mieloties aptuveni par 3 eiro, savukārt pusdienu komplekts izmaksās 4.80. Pusdienu piedāvājums spēkā no 12:00 – 16:00. Mēļo, ka pavisam drīz Mazā Kaņepe, pagarinot darba laiku, piedāvās arī vakariņas.
Visādi citādi, ja jums ir saldumu diēta, var tikt arī pie gardām kūkām, kafijas, tējas, vīna un alus.
Ja ar šīm divām vietām jums ir par maz***, tad pavisam nesen sev atklāju kādu ļoti labu blogu, kurā ne tikai atradīsiet iedvesmu savam brokastu-pusdienu-vakariņu galdam, bet varēsiet arī palasīt par citu pieredzi apmeklējot dažādas Rīgas kafejnīcas.
Veseli ēduši un lai iet labumā**!
*Labprāt savu mājās esošo darba galdu nomainītu pret līdzīgas konstrukcijas galdu. Ja kāds zina, pie kā man ar šādu lūgumu vērsties, būšu ļoti pateicīga.
** Katrs savu labumu izvēlas pats.
*** Visādi citādi, mēģināšu ieplānot laiku un iet vēl uz pāris dzīrēm pirms īres.
