Lietus bija rimies un pāri palikusi tikai migliņa. Tāds mitrs mākonis, kas apstājies starp debesīm un zemi.
Nācu mājās pakūkojusi un ēstgribas vairs nebija, tikai kādu augli kārojās, bet tieši tajā mirklī, kad gāju garām “Augļu namiņam” (augļu un dārzeņu veikals, kas atrodas tur pat kvartāla attālumā no manas mājas) bija izsludināts piecpadsmit minūšu pārtraukums. Vismaz pārdevēja bija pielikusi šādu ar roku uzšņāptu zīmīti pie durvīm. “Cik dumi,” nodomāju un gāju mājās, bet tik ļoti kārojās pāris oranžas un sulīgas hurmas… šodien jau var mēģināt atkal.
Kad biju tikusi līdz trolejbusa pieturai, kas atrodas tur pat pie mājas ieejas, pamanīju kādu suni. Krancīti. Piebrauca trolejbuss un tajā iekāpa meitene, vien piebilzdama sunītim: “Ej mājās!” Suņuks palika stāvam mitrajā mākonī un lūkojās, kā aizveras trolejbusa durvis, bet meitene tikai atkārtoja: “Ej mājās!”
Nosmaidīju un skatījos uz suņupuiku ar siksniņu. Nez vai viņš saprata, kur viņam jāiet?
Kad biju vēl skolniece un dzīvoju pie vecākiem Ziemeļpolā, visas skolas no mūsu mājas atradās 10 – 15 minūšu attālumā un es vienmēr gāju kājām. Tas vēl bija laiks, kad mūsu ģimenē bija Picis – pelēks, strīpains runcis, kuru tētis atnesa mammai dāvanā, kad vēl dzīvojām mājā, kurā īrējām istabu un virtuvi. Manās atmiņās tā ir vecā māja. Picis ieradās pie mums vēl maziņš. Nu tāds, kad aste vēl kā karogs un es brīnumainā kārtā atceros vēl šodien, ka toreiz pa TV skatījos teātra izrādi, kurā dzied dziesmu “Brauciet lēnāk par tiltu draugi! Brauciet lēnāk pār tiltu draugi! Un neiekrītiet un neiekrītiet, brauciet lēnāk pār tiltu draugi!”
Picis izauga par ārkārtīgi gudru runci un, pārceļoties uz dzīvi dzīvoklī, puika pamanījās iet ciemos pie visiem kaimiņiem un vienmēr tika pabarots, izguldīts un samīļots. Kāpēc es to stāstu? Kad gāju uz skolu, Picim bija tendence nākt līdzi. Viņš tika līdz bibliotēkai un tas es viņam teicu tieši šos pašus vārdus: Picīt, ej mājās =) Nedrīkst nākt līdzi! Picis palika pie bibliotēkas, bet es gāju tālāk atskatīdamās, vai puika nāks līdzi, vai tomēr būs paklausījis. Klausīja.
Arī mammai uz darbu viņš mēdza iet līdzi. Palika laukā un pēc kāda laika jau bumgoja ar savām ķepelēm pa logu.
Tādas man atmiņas vakardien uznāca.
Samīļojiet arī jūs savus kaķupuikiņus un mincītes. Viņi priecāsies!
Kā Tu proti tik MĪĻI uzrakstīt? Kur Tevī tik daudz MĪĻUMA?
Ja vēl kādam bez manis tas būtu vajadzīgs… tāpēc arī ir tik daudz, jo to vajag tikai man.
Skumjš man tas mīļums, skumjš.
Ehhhhh… tā bildīte tik mīļa, skatos un smaidu. Un iešu savu Mjūz samīļot :)
VAI vai
tik laba saimniece šai brūnās šokolādes krāsas virtuvei. un man ar mazliet uzausa atmiņas par AL ielām un Picīti, un vēl par šo to
interesanti, ka mums, meitenēm ar bērnībaspagalmu uzradās kopīgs draugs MurrMarika, citādi iespējams pavisam aizmirstu Tavu seju
lai smaržo!
un neaizklīsti tālu no pavarda
Redz, Marika savulaik izdomāja, ka viņai jānāk pie mums uz akadēmiju studēt. Un tā viņa atnāca. Labi vien ir, ka atnāca =)
Bet tad.. pēc vairākiem gadiem es izlēmu būt viņas kaimiņiene. Un tā atnācu es.
Tā mēs viena pie otras ejam.
ķepeles… (aww)
tincii šodien raudulīgā noskaņojumā, tad nu no šitā emocionālā stāstījuma arī tagad nolēmu ņemt un mazliet “apslapināties”. Priekā.
Kni samīļo tincii mincii.
Vai to traki skaisto minci pati darināji? :)
Nē, tā ir ieskanēta Z.svētku kartiņa. .. tagad nesaprotu, tā bija man vai kādam citam. Ja tā bija kādam citam, tad laikam sanāk, ka ir pārfotografēta. īsāk sakot, atbildē ir – nē.