Kni virtuve

love yourself more

Eko šmeko vienradzis

Es uzaugu provincē. Jā, mazpilsētā. Vietā, no kurienes braukt uz Rīgu bija vesels piedzīvojums un pārdzīvojums. Pat ja stundas četras autobusā un ar līdzpaņemtām maizītēm, tas tik un tā bija daudz smalkāk, nekā no Purvciema ar sabiedrisko aizbraukt uz Nacionālo teātri.

Un mums pie mājas bija dārziņš, pat varētu teikt, ka dārzs. Kaimiņienei ābeles, mums vagas ar kādu kartupeli, zemenēm, ogu krūmiem un pašā galā kā tādu brošu – ķirbi komposta kaudzē. Pēc šodienas tendencēm un standartiem – eko. Eko šmeko!

Vēlāk mājā īrēto dzīvokli nomainīja dzīvoklis jaunā, tikko uzceltā namā, taču tik un tā mums bija dārziņš. Katram kārtīgam lauciniekam (un mans tētis tāds ir) arī mazpilsētā ir dārzs. Tālāk no dzīvokļa, bet ir. Ar tām pašām kartupeļu, burkānu, sīpolu, redīsu un.. un.. un.. vagām, bet ir. Ogu krūmiem un augļu kokiem. Puķu dobēm un iekoptu mauriņu. Un siltumnīcu. Gribi ābolu? Ņem! Dilles salātiem? Ņem! Burkāns no vagas? Noskalo un ēd nost. Ir. Ir! Un tas joprojām ir eko. Eko šmeko!

Zin, par ko man gribas iesmiet? Nu par to, ka mūsdienās esam tik tālu nonākuši, ka serifikātu kādam piešķir par to, ka viņa vistai ir ļauts skraidīt pa pagalmu, knābāt graudu un ceturtdienās viņai noteikti ir slieku diena, kuru papildina fonā skanošs Dārziņa Melanholiskais valsis. Lab, es ironizēju, bet tik tālu mēs esam nonākuši, ka sertifikātus piešķiram par to, kam patiesībā tā arī būtu jābūt. Normālam, ja ne normālam, tad vismaz ierastam un nevis kā tādai minoritātei vai arī geto, uz kurieni ekskursijās ved tūristus. Bariem. Autobusiem.

Ja tikšanās reizē vīrietis atver durvis un palaiž tevi pa priekšu, zini, esi bijusi uz randiņu ar vieradzi. Grozi, kā gribi, bet arī tas ir tas eko.. tas eko šmeko, tas tik ļoti īpašais, kad elementāras pieklājības normas tiek pasniegtas kā kaut kas ārkārtējs. Kaut kas nebijis un kaut kas tāds, kam jāsarīko īpaša godināšanas ceremonija.

Jā, un runājot par godināšanas ceremonijām, tad tieši tik tālu esam, ka par to, ka kādam neļauj doties drošā nāvē, palīdz piecelties pēc kritiena, vai vienkārši palīdz ikdienas solī, tiek piešķirtas publiskas balvas. Tieši tik tālu esam, ka valstī ir vien “desmit cilvēki”, kas šādu palīdzēšanu uzskata par pašaprotamu un neapspriežamu.

Dabiskā lietu kārtība, pieklājība un labestība ir kā tādi trīs vienradži, par kuriem gan ir dzirdēts, bet retais vien ir redzējis, turklāt, ja sanācis izjust uz savas ādas, to mēdz saukt par veiksmi. Tik tālu nu mēs esam.
Tik tālu.

Un pašā finālā man ir jautājums: kāpēc negatīvas ziņas, sazin kādām piedevām piebāzts ēdiens un paiešana garām tiek uzsatīta par normālu parādību, bet tas, kam būtu jābūt normālam tiek pasniegts kā kaut kas īpašs un tirgots par bargu naudu? Kāpēc?

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Mēnessmeitēns... saka:

    Par tām ziņām runājot, pagajušajā nedēļā Ventspilī tika atrasts nesprādzis lādiņš no kara laika. Draudzene no Liepājas man atsūtīja SMS, protams pārbiedējot mani, jo dzīvojam netālu no ostas. Evakuējot pilsētu. Vakarā, pēc darba, kad varēju tētim piezvanīt, zvanīju un jautāju, kā tur bijis. Esot evakuētas tik pāris mājas un, nekāds dižais notikums tas neesot bijis, pilsētā viss ritēja ierastu gaitu! :)

    28/05/2013 at 10:32
    • Kni saka:

      Ar uzpūšanas mākslu mūsdienās ļaudis prot nodarboties. Skaidra lieta, tāpēc par daudzām lietām saku, ka, ja neesmu bijusi klāt, neticu. Jā, arī es izteicos pārspīlēti, taču joprojām nevaru saprast, kāpēc lietas, kurām būtu jābūt ikdienišķām vismaz mūsu platuma grādos, tiek pasniegtas kā kaut kas tāds.. nu tāds.. luksus. Daudz negāciju, lai viena pozitīvā ziņa būtu kā svētki. Īsāk sakot, man emocija sita augstu vilni.

      28/05/2013 at 10:55
  • Tin saka:

    līdzīgas sajūtas…

    28/05/2013 at 17:53
  • Čurkstiņa saka:

    Eh…mani draugi Liepājā arī labprāt gribētu mazdārziņu, bet skumdina fakts, ka tad viņiem tur jāpārvācas dzīvot, jo ar ražu mieloties vien sanāk garnadžiem :(
    Bet labā ziņa ir, ka mēs savā mutīgo ciemā gan paņēmām dārziņu, un nu jau vērojam kā zirņi dīgst, kā dilles dīgst, kā kurmis dārza galā smīkņā par kurmju aizbaidīšanas dzirnaviņām.
    Un maniem nagiem vislabākie vitamīni ir tad, kad tie tiek ierušināti zemē- aug ne gluži griezdamies, bet garumā stiepjas ka vai nu!
    Eko tas arī droši vien ir, bet cilvēkam vajag pie zemes, ne tikai spēka atjaunošanai, bet arī sevis sakārtošanai, relaksācijai.
    Un beidzot esmu harmonijā ar dabu, ar sevi :)

    29/05/2013 at 14:28
    • Mēnessmeitēns... saka:

      Nagi stiepjas garumā nejau dēļ zemes, tā ir normāla nagu reakcija uz dārza darbiem. Nagiem primārā ir nevis skaistuma funkcija, bet gan pirksta aizsargāšanas! :)

      29/05/2013 at 19:14
      • Kni saka:

        Tas saucas: speciālistu studijā! Tas ir, virtuvē!

        29/05/2013 at 19:49
        • Čurkstiņa saka:

          Re kā! Nu bet vēlamais efekts tiek sasniegts! :D

          30/05/2013 at 17:29

Leave a Reply