Kni virtuve

love yourself more

Ekspeksteviintervēs

Kad man bija nezinu cik.. sešpadsmit? Jūsmoju par zilo krāsu, visas manas drēbes bija zilas un vēl, gluži kā sapnis par stjuarti, manu kaklu rotāja lakatiņš.

Ziemeļpolā bija un droši vien joprojām ir divas ciema avīzes – viena ar senākām tradīcijām un ar seno laiku žurnālistiem, savukārt otra – jaunāka un ar tādiem, kas visticamākais vienmēr sapņojuši par iespēju rakstīt. Tajā otrajā bija sleja, kur tika iztaujāts kāds ciema iedzīvotājs. Pielikts foto, kurš nobildēts turpat pie dabas zaļojošajā skvēriņa stūrī. Ņemot vērā, kas tas viss bija desmit gadus tālā pagātnē, tad nu varu atzīties, ka, visticamākais pateicoties manai draudzenei, kura arī praktizējās avīzītē, šajā slejā iekļuvu arī es.

Neatceros jautājumus, taču visu to pasākumu atceros ar vieglu kauna sajūtu. Manas atbildes bija muļķīgas. Likās, ka nevienu jēdzīgu vārdu pateikt nevarēju un ka pēc slejas publicēšanas būs jālien zemē. Ziniet to sajūtu, kad pēc kādas iztaujāšanas ejat mājās un pie sevis pārcilājat jautājumus, savas iespējamās atbildes un apzināties, ka visu salaidāt dēlī.

Tavu brīnumu un pārsteigumu, nezinu, kā tā jaunkundze manī bija klausījusies, bet atbildes bija saveidotas pat ļoti jēdzīgas un patiesībā tā, kā vēlējos atbildēt. No visas jautājumu plejādes atceros tikai vienu savu atbildi, pat ne jautājumu. Ar pilnu pārliecību stāstīju, ka gribu dzīvot pie jūras. Ka man būs māja pie jūras. Uzbūru ainiņu, noteikti nepadomājot, ka tā vēja gaudošana kādā mirklī varētu likties arī neērta.

Kāpēc es te tā kavējos atmiņās? Studiju vajadzībām kāda mana lasītāja uzaicināja mani uz tēju un es atgriezos tālajā pagātnē, kad tiek jautāts un man jāatbild. Īpatnēji, bet uzzināju par sevi viskaut ko jaunu. Kā tas iespējams? Elementāri, ja pajautā jautājumus, par kuriem ikdienā nemaz nedomā. Ka sadūšojies atbildēt par lietām, kurām iespējams citiem nestāstītu, bet citādāk visu “kā viss sākās” izstāstīt nemaz nav iespējams. Tad man jāmelo, taču melot cilvēkam, kurš tik atvērti un atklāti atnācis pie manis, mute vaļā neveras.

Lai kā arī būt, ceru, ka šo “eksāmenu” esmu izturējusi un sirsnīgs paldies Laurai par uzdrīkstēšanos mani uzrunāt!

P.S. Mēģināju atrast kādu muļķīgu tā laika foto.. neatradu. Te būs foto ar būšanu pie jūras. Tikai mājas nav.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Laura saka:

    Eksāmenu izturēji godam :) Arī es, mājās ejot, sāku apdomāt atbildes uz saviem jautājumiem. Un daudz jautājumu vēl radās no jauna..
    Paldies par atklātību un jauno draugu. Apsolu rūpēties. :)

    20/04/2011 at 12:19

Leave a Reply