Kni virtuve

love yourself more

Elpa

Bija mazliet vēsīgi. Tas pirmais solis, kuru spēra kāja no segapakšas, vilcinājās un mēģināja pārējo ķermeni pierunāt gultā uz palikšanu, ja ne uz visu dienu, tad vismaz minūtēm, kuras varēja pārvērst vēl minūtēs.
Kopš bija iestājies ievērojamāks aukstums un sācis snigt sniegs, logi, it kā satrauktos par notiekošo, elpoja ar pilnu krūti, savu vēso un svaigo elpu izpūšot istabā. Kaut kā negodīgi, tie satraucas, bet man vēss.
Satrauktu cilvēku saglāsta un sasedz silti, tāpēc arī es, gremdējoties atmiņās kaut kur starp bērnību un to, kas vairs nebija bērnība, saglāstīju logus ar līmlentu, logu starpās ieklājot pa kādam adījumam. Sak, nomierinies draudziņ, mums priekšā ir ziema vairāku mēnešu garumā.

Pastāsti kādu no saviem ziemas stāstiem, vai arī kādu ieteikumu, kā vieglāk pārziemot (filmas, mūzika, vēderbaudas?) un balvā Tev dāvāšu kādu no Vīgriezes tējas ziloņiem, kuru pārvērtīšu par magnētu Tava ledusskapja rotāšanai.

Lai silti!

  • Lasītāja saka:

    Ziema taču ir jauka. Sniegs. Aizvakar no rīta biju mežā, uz zāles sakritis mazliet sniega, un kāds tur jau bija slēpojis. Labi atceros, kā bērnībā reiz tumšā vakarā stāvēju pagalmā un, atgāzusi galvu, lūkojos debesīs. Krita lielas pārslas, un tiešām bija sajūta, ka “небо становится ближе”.
    http://www.youtube.com/watch?v=UwLl3RYrQLk
    Bet vispār ziemas dziesmu man nav, toties vēlos rudeņos gan klausos ska un regeju — lai siltāk un saulaināk.
    (Pirms kāda laika, šķiet, pagāju Tev garām Barona ielā. Ļoti smukas acis!)

    06/12/2012 at 11:16
  • Liene saka:

    Tavs mudinājums kā gandrīz manu vakardienas sajūtu ar meitu noklausījies :)

    Pievakarē sēžu ar bērniem mašīnā pie dārziņa. Skriet nekur nevajag un nav arī iespējams, jo mašīnas priekšējais logs ne vien apsnidzis, bet arī aizsalis. Ir bijis lietus/slapjšs sniegs un stikls ir grubuļains. Darba diena beigusies, kautiņš ar mazuļiem par apģērbšanos beidzies, mierīgi atslīgstu krēslā un mazliet pieveru acis. Gaiss mašīnā pamazām iesilst un bērni pārstāj plūkties. Gaidu…
    Burvīgs vīrietis ārpusē vispirms ar slotiņu noslauka mīskto sniega sedziņu no visas mašīnas un tad ķeras klāt priekšējam stiklam. Un tā katru reizi, vispirms visa pārējā mašīna un saldajā – priekšējais stikls :)
    Ar to īpašo stikla skrāpi no priekšējā loga tiek padzītas uzsalušās sniegpārsliņas un ledus kārtiņa. Jūtos tik jauki un relaksēti. Gaidu…
    Un tad meita pēkšņi mani pārtrauc, sakot – mammu man patīk tā skaņa. No sākuma īsti nesaprotu kura. Tad pie sevis pasmaidu un saku – man arī, ļoti, ļoti! :)
    Tajā brīdī īstā ziemas sajūta bija atnākusi pie mani un mazliet ironiski pie sevis nodomāju – nez kas citiem apliecina ziemas atnākšanu sajūtu līmenī?
    Man izrādās, pietiek ar to, ka kāds no ārpuses mēģina mašīnas priekšējo stiklu atbrīvot no ledus gūsta. To pavada tāda dobja un patīkama skrapstoņa…gluži kā bērnībā, kad katru rītu pirms skolas sēdēju tēta mašīnas priekšējā sēdeklī un izbaudīju skrapstoņu atkal un atkal. Tādu patīkamu skudriņu pavadībā, jo tūliņ, tūliņ dosimies ceļā un šodiena sāksies. Atkal un atkal… Gāja gadi, mainījās mašīnas. Bet skrapstoņa plika. Gāja gadi, tēta vietā jau kāds cits burvīgs vīrietis. Bet skrapstoņa joprojām tā pati – patīkamā.
    Pieķeru sevi domājam, ka mani nomierina lietas, kas atkārtojas un uz kurām var paļauties, ka tās nepazudīs. Tiešām nomierina. Mana ziemas atnākšana sajūtu līmenī, nepazudīs, jo arī meita ir savā sirsniņā paspējusi ierakstīt šo burvīgo skrapstoņu. Dubults nodrošinājums – es un mana meita un skaņa, kas patīk, nomierina. Skaņa, kas veido manu ziemu un manas bērnības jaukās atmiņas. Skaņa, kas raksta mana bērna bērnību un varbūt kaut kad nākotnē būs tāds Déjà vu… Nu jau manai meitai un viņas meitai :)

    Pladies par sniegu un ledu! Lai kā es arī neciestu aukstumu un ziemu, ir lietas, kas vasarā vienkārši nav iespējamas – patīkamā skrapstoņa, kad kāds mašīnas priekšējo stiklu atbrīvot no ledus gūsta :)

    06/12/2012 at 11:32
  • Dana saka:

    Man ziemās siltāk paliek no Afro dejām. 2x nedēļā pārceļos uz Āfriku ar izlaistiem matiem, bungu rīboņām un pilnu zāli dejotgribošām trakām meitenēm iesildam ziemas vakarus un deldējam pēdas! Mana auksto ziemas vakaru recepte ir sports! Ja kādai ir vēlme, tad Afro dejas ir Bowlero Cityfitnesā un Piņķu sporta kompleksā, iesaku pamēģināt!

    06/12/2012 at 14:47
  • dzenis. saka:

    dikti svarīgi ir gaisma, saulītes gaisma. kādu laiku dienas sākas tumsā un beidzas tumsā. vidus tiek pavadīts telpās, kur pat logu nav. tieši gaismiņa ir tā, kas neļauj atpūsties.
    esat gudri, pavadat brīvo laiku gaismā, siltumā un ar mīļumu sirdī.

    06/12/2012 at 15:47
  • Elīna saka:

    Mans ziemas stāsts būs par tām mazajām, šķietami ikdienišķajām lietām, kas patiesībā ir lielas lietas, bet to lielumu un vērtību apjauš tikai pieaugušā vecumā. Manas vissiltākās bērnības atmiņas, kas šad un tad pielavās, ir par aukstām ziemas pēcpusdienām, kad vēl mācījos sākumskolas pirmajās klasēs. Tā kā ziemā visai agri satumst, bet ārpusstundu nodarbības mēdza ieilgt, nereti pēc skolas mani sagaidīja vecmamma, lai mazajam bērnam nebūtu vienam pašam jāstaigā apkārt. Lai nesalst mazās roķeles, vecmammai vienmēr tādās reizēs bija līdzi lieki vilnas dūraiņi (lielo cilvēku), kuros varēja kārtīgi sasildīties. Un, kad tikām mājās, virtuvē kārdinoši smaržoja pēc manām vismīļākajām pankūkām, kuras kaujas gatavībā gaidīja savu ēdāju, cieši sasegtas zem segām, lai neatdziest. Klāt vismīļākais ievārījums, karsta tēja un bērna laimei pēc nogurdinošas skolas dienas vairāk nekas nebija vajadzīgs. Tādi it kā šķietami sīkumi, bet ak! kā gan kas tāds noderētu tagad tādās aukstās ziemas dienās vai vienkārši dienās, kad viss ir slikti. Vien siltas pankūkas, tēja un omes glāsts. Tādas atmiņas silda. :)

    06/12/2012 at 16:00
  • Katrīna saka:

    Teikšu gan, jā. :)

    (Dikti patīk man tas Tavs jautājums pie kometāru sadaļas)

    Vispār atzīšos, ka ziemas iestāšanos tā oficiāli palaidu garām nepamanītu. Tas skumdināja. Jo iemesls gaužām truls un pat nejēdzīgs.
    Sauklis “Man nav laika”, kas kādreiz griezās ausīs, tagad no pašas mutes izskan tik pārmērīgi bieži.. Esmu sākusi piedomāt, kad to lietot, un reizēm mēģinu aizstāt ar ko labāku un saudzīgāku gan savai, gan sarunu biedra ausij. Pati sevi mierinu, ka, iespējams, šīs atrunas izsklausās saprotamākas – “Mēģināšu to izdarīt pēc tam, kad..”, “Šoreiz iztiksiet, bez manis, bet nākamreiz.. “, vai citeiz jokojot attraucu “Ja Tu man dosi vienu lieku stundu, es Tev…”. Sasmejamies un saprotam, ka ne nu būs, ne kā..
    Es nepamanīju, kā jaku nomainīja mētelis, kabatās iekārtoājās dūrainīši un uz zābakiem gozējās sāls paliekas.
    Un šīs nedēļas sākumā. No 1dienas uz 2dienu pats Miega Rūķis mani uzmodināja 4 no rīta un līdz pat 6 “uzdāvināja mirkli”, lai satiktos ar ziemu. Miegs tika paslēpts, man nezināmā vietā. Pati neapzinoties, ko daru, ietinos segā un uzlīdu pie loga uz palodzes.

    SNIGA. Ar lielām, nesteidzīgām pārslām pār zemi iestājās mana šī gada ziema. Kaimņu mājai ap balkonu aptītās lampiņas/gaismiņas visu laiku satraukti “skraidīja” it kā gaidītu kādu pārsteigumu, varbūt lai atklātu noslēpumu. Pilnīgi likās, ka dzirdu tās čukstam: “Tūlīt, būs, skatieties. Nepalaidiet garām!”
    Pilnīgs tukšums manā galvā, nevienas domas, tikai sajūtas. Īstās ziemas sajūtas – satraukums, gaidas, steigas un miera saplūšana kādā maģiskā rituālā tāpāt, kā ziemā saplūst istabas siltums ar arā aukstumu. Smaržu pārbagātība un smaidi.
    “Ziema ir brīnišķīgs laiks, ja to ielaiž sevī,” es domāju, kavēdama rīta cēlienu. Rūķis miegu atdeva par vēlu.

    06/12/2012 at 18:23
  • Kni saka:

    Es pat nezinu, ko teikt, jo katrs stāsts ir tik īpašs un vēsā mierā pārsit vienā setā manu uzrunu, kas savukārt mani tik ļoti priecē, ka nepaturējāt pie sevis, ka nenoslinkojāt un uzrakstījāt tos dažus vai arī tos daudzos teikumus. Sirsnīgs paldies, tāpēc man šķiet, ka katrai no jums būtu piešķirams Vīgriezes tējas zilonis. Tadāāā! Tieši sešus atlasīju – trīs zilos toņos, trīs – zeltainos! Vēlreiz sirsnīgs paldies! Ar katru no jums sazināšos atsevišķi ar epasta palīdzību.

    06/12/2012 at 20:36
  • Čurkstiņa saka:

    Elīnas un Lienes stāsti- tik ļoti aizkustinoši :)
    Es gan bez domas pretendēt uz ziloni,jo visi jau izdalīti :) bet stāstu pastāstīt varu. Tā kā esmu siltummīle un ziema patīk tikai caur logu, vienmēr prātā atmiņas no bērnības. Man bija četri gadi un vecāmamma mani ietuntulējusi pelēkā kažociņā un pati ievīstījusies bēšā un ar garāku vilnu kā manam (kā man gribējās, lai arī manam ir tik gara spalva)gāja ar mani uz veikalu. Ceļš garš, kājas īsas un vienmēr es pārnācu mājās nokarsusi. Un tad ziema nelikās auksta.. Un katru nākamo gadu es gaidīju, piesēdusi virtuvē pie loga, un stundām gaidīju- kad atnāks ziema. Vecāmamma venmēr prasīja ko tu sēdi stundām pie tā loga? “Es gaidu, kad nāks ziema, es gribu redzēt”.
    Tagad, kad man gribas čīkstēt, ka auksts- es atceros to kažociņu. Ja apģērbjas, tad jau nemaz tik auksti nav. Ja ir tik silti stāsti, tad arī paliek siltāk. Un, ja ir Kni ar ziloņiem dzīvi var svinēt katru dienu arī ziemā :)

    06/12/2012 at 23:07
    • Kni saka:

      Septiņi tomēr ir smuks skaitlis, un man šķiet, ka noteikti viens atradīs ceļu arī pie Tevis! Un paldies arī Tev par stāstu. Visi stāsti man likās ļoti silti. Visi.

      06/12/2012 at 23:19
  • Katrīna saka:

    O, cik patīkami!!
    Gaidīšu e-pastu ar priecīgo ziņu!

    10/12/2012 at 20:44

Leave a Reply