Kni virtuve

love yourself more

Emīls un Berlīnes zēni

- Klau, aizdodiet man kāds savu bērnu!
– Kam Tev?
– Es gribu aiziet uz leļļu teātri. Ko es tur bez bērna..
Visi korī groza galvu un nopietni apgalvo, ka es negribu. Ka tas viss ir tikai iedomas un ka uz neko tādu pavisam noteikti negribu iet. Redzēt neko nevarēšot, bērni uzvesties nemākot un vispār.

Ir pagājis gads kopš šī dialoga un vēlmes aizņemties bērnu. Neviens neaizdeva, taču notika kas pavisam cits. Brīdī, kad uzzināju, ka Latvijas Leļļu teātrī tiek iestudēts Ēriha Kestnera darbs “Emīls un Berlīnes zēni”, turklāt šo iestudējumu gatavo Ģirts Šolis (režisors), Reinis Pētersons (mākslinieks, scenogrāfs) un Kārlis Kazāks (komponists), jautājums par bērna atrašanu vairs nebija svarīgs. Iesim tāpat.

Jāatzīstas, ka bija jāgaida trīsdesmit gadi, lai nonāktu šajā iestādē, iesēstos krēslos, kas ir visnotaļ pamazi un pirmo reizi bez piepūles redzētu pāri priekšā sēdošajiem.

Sižeta atstāstā neiedziļināšos, jo stāstu par Emīlu un viņa braucienu pie vecmāmiņas un māsīcas uz Berlīni zina gandrīz katrs no mums. Viss ir skaidrs jau no paša sākuma un pieaugušajam nekādu atklājumu nebūs līdz brīdim, kamēr nesāksiet iedziļināties tajā, kā tas viss ir uzbūvēts.

Skatuvi veido uz melna fona detalizēti zīmētas māju fasādes, savukārt pašā centrā – ekrāns, uz kura tiek projicēti gan melnbalti video, gan animācija, gan vienkārši ēnas, kopā veidojot ļoti labi paveikta darba sajūtu. Viss, līdz sīkākajai detaļai, niansei. Te ir tas brīdis, kad es sēžu priekā pavērtu muti un katru reizi priecājos par to, ko vēl izdodas atklāt.

Izrādē darbojas aktieri un milzīgas kartona lelles, kurām kustas gan rokas, gan kājas, gan galvas, citai arī mute, un katrs no aktieriem, kura lomai šāda lelle iedalīta, kustina to un amizanti ierunā, ļaujot bērnu smiekliem dejot pa zāli. Tas ir apbrīnojami, cik dzīva ir publika. Neierasti, jo līdz šim pabūts vien pieaugušajiem domātajās izrādēs, kurās visiem iemācīts klusums (ja neskaita mobilo telefonu izslēgšanu, tam daži individi vienkārši nepakļaujas). Bērni savas emocijas demonstrē ik uz soļa.

Kad Emīla māsīca Ponija Cepurīte paziņo, ka visi puikas mēdz būt pilnīgi muļķi, priekšā sēdošais puisēns pagriežas pret tēti un ar nelielu izmisumu balsī ņemas tētim skaidrot, ka nav vis muļķi. Puikas nav muļķi! Vai arī aina, kurā Emīla mamma uz atvadām lūdz Emīlu viņu sabučot.

– Emīl? Bučiņas!
– Nu mammu…
Abi sabučojas, bet no zāles viegli čabošā klusuma pēkšņi atskan: “Vļe..”

Viss ir tik dzīvs. Bērni smejas, kad viņiem šķiet smieklīgi, pārdzīvo līdzi un ik pa laikam komentē, tikmēr es nevaru beigt sajūsmināties par kartona lellēm, kuras rada sajūtu, ka kartons vēl nekad nav bijis tik ļoti dzīvs. Lelles ne tikai tiek pārvietotas pa skatuvi, salokoties tās var arī apsēsties, piemēram, izspēlējot ainu vilcienā, kur uz ekrāna tiek rādīts imitēts logs un garām traucas mājas, koki, dzirnavas. Ainava pēc ainavas.

Pat starpbrīdis šķiet izrādes vērts. Bērni spēlē ķerenes, kāds loka iekšā piparkūku, bet kāda omiņa, atsēdusies krēslā, uz visu fona veido ģeniālu kadru. Jā, es domās sabildēju brīnišķīgas un dzīvas bildes. Domās. Lai tās apskatītu, uz leļļu teātri būs jums jāaizstaigā pašiem.

Par izrādes muzikālo noformējumu parūpējies Kārlis Kazāks. No Kazāka nāk tāds ļoti cilvēcīgs siltums un patīkama vienkāršība, tāpēc arī šis ir spēcīgs arguments parakstīties uz izrādi, uz kuru devos novērtēt to “kā”, ne tik ļoti “ko”. Emīls stāv skatuves vidū, pazaudējies Berlīnē un dzied dziesmu, kurā viņš viens starp miljoniem, bet man galvā skan Kārlis. Tik spilgta tā sajūta. Arī tagad, kad atceros, skan. Šķiet, ka tādi Šoļa, Pētersona un Kazāka darba vērtētāji zālē esam tikai trīs vai divi, pārējie patiešām atnākuši ar bērniem. Uz bērnu izrādi, bet mēs – pazaudēties dekorācijās un skaņu celiņos.

Ir patiess prieks, ka bērniem rada šādas gudri veidotas izrādes, nostrādājot katru detaļu un iekļaujot to, ko ierasts redzēt pieaugušajiem domātajos priekšnesumos.

Kad jau grasāmies celties un doties stāvēt rindā pēc mēteļiem, man pie pleca pieskaras kāda sieviete: “Jūs esat ļoti jauka meitene.” Pasmaidu un zinu, par ko viņa. Kad apsēdos savā vietā, apskatījos, kas tad man sēdēs aiz muguras. Puikiņš. Mazs. Savā krēslā iekārtojos slīpi, mazajam atstājot plašāku redzes lauku. Es zinu, bērns, kā tas ir, kad koncertā stāvi kā lielu koku mežā, zinu. Esiet arī jūs jauki. Mēs lielie tur tomēr ekspedīcijā.

Lai priecīgi un silti!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Jolanta saka:

    Tik dzīvs apraksts. Skudriņas pilnīgi pār kaluiem sāka dancot pie pēdējās rinkopas,
    Paldies!

    11/11/2014 at 11:12
  • Čurkstiņa saka:

    Paldies arī no manis par stāstu!
    Tu Esi Burvīga.

    11/11/2014 at 14:02
  • Kni saka:

    Paldies, Jolanta! Paldies, Čurkstiņa! Paldies arī par aizkadra paldies un par telefona zvaniem. Jūs paši esat burvīgi.

    11/11/2014 at 18:24
  • E. saka:

    Jā, Tu māki stāstīt, tik dzīvi un interesanti
    . Un, jā, Tu esi ļoti jauka meitene. :)

    13/11/2014 at 14:27
    • Kni saka:

      Un arī par šo paldies :)

      13/11/2014 at 22:32
  • Laura saka:

    Tik tiešām – burve! Tik dzīvi uzrakstīts! Man arī ļoti patīk leļļu teātrī! ;)

    14/11/2014 at 14:14

Leave a Reply