Kni virtuve

love yourself more

EnJOY the kitchen

Šī nedēļa pagājusi vienos pārpratumos un neražās pēc principa, kā iesākās, tā arī turpinās. Ja nedēļu iesāku ar pamatīgu iegrābšanos Rīgas stilīgākajā zeķu veikalā, tad varēja jau nojaust, ka lietas diez ko neies. Par zeķu veikalu gan – visu cieņu, var just, ka cilvēkiem rūp tas, ko klients domā un to, kā viņš jūtās. Manas problēmas risināšanas laikā izjutu sirsnību un iejūtību, kā arī lielu pretimnākšanu un sapratni, par ko, protams, tikai un vienīgi prieks.

Savukārt vakardien pēc darba saņēmu īsziņu, kurā bija tikai viens teikums: „O! Mēs abas vienā žurnālā.” Nobrīnījos par to, kā šāds fakts iespējams un tik vien kā aizsūtīju atpakaļ: „Ko?” Saņēmu plašāku paskaidrojumu, taču tā īsti skaidrs man joprojām netapa, līdz es saņēmos un piezvanīju.

Šeku reku vēl viens žurnaļčiks ir pamanījies uzrakstīt kārtējo rakstu par blogiem un blogošanu. Man jau likās, ka šī tēma ir izsmelta un cik tad to var cilāt, bet ne, skat, šie vēl rok, turklāt pamanās vēl apgalvot, ka twitteris sevi esot sācis jau izsmelt. Nez kurā mirklī, jo man tomēr liekas, ka tur viss notiek pilnā sparā, viss zied un plaukst.

Lai nu kā, bet arī mana virtuve pamanījusies atzīmēties šajā rakstā, tikai joks visā tāds – bez manas ziņas, tieši tāpēc, saņemot īsziņu, iepletu acis tieši tāpat, kā acis iepleta Gaisma, kad absolūtas sagadīšanās pēc šo mazo Cosmo brāli atvēra pašķirstīšanai.

Laiks citātam: viens no populārākajiem wordpress blogiem latviešu valodā. Inga Rozenberga ikdienā strādā par biroja administratori, brīvajā laikā veido rotaslietas un raksta dzeju un savu blogu – aizraujoši un viegli par sajūtām un noskaņām. Inga jeb Burve Kni uzbur savu virtuālo virtuvi ar sirsnīgām un dvēseliskām sarunām.

Lieki piebilst, ka par šo nodrukāto teikumu un pievienoto foto, es sajūsmā nebiju, lai gan bilde jau smuka. Tie, kas dabūja uzklausīt manu sašutumu, varēs manus vārdus apstiprināt.
Pirmkārt. Par to popularitāti es vēl varu strīdēties, jo mans mērķis nekad nav bijis gozēties tā statistikas topa augšgalā, tā vienkārši ir sanācis. Pārnācu šurp no dr.lv, lai ar savu grafomāniju nebojātu citiem dienasgrāmatu daļā skatu. Iedevu savu adresi labi ja kādiem 100 cilvēkiem, no kuriem labi ja kādi 50 apskatījās, kas tas tāds ir. Īsāk sakot, uztaisīju virtuvi savējiem, lai ir no rīta, ko pie kafijas vai tējas palasīt.

Otrkārt. Mani ārkārtīgi interesē, no kurienes raksta autore izrāva, ka es esmu biroja administratore, jo lieki piebilst, es neesmu. Jā, ar kolēģi aizpildām periodiski šo vietu sakarā ar mūsu sekretāres dekrētu un tas arī viss. Katrai savs amats pavisam pa citai tēmai. Īsāk sakot, šis viens teikums mani pārcēla 2008. gadā, kad patiešām biju sekretāre. Lielisks laiks, taču nu tas ir cauri.

Treškārt. Tās dvēseliskās sarunas… nu pardon. Regulārie viesi zinās un apliecinās, ka parasti ap pilnmēnesi mums ir arī pa kādam sulīgam kašķim, ir regulāri arī sarkastiski ieraksti un viskaut kas, kas var izraisīt karstu diskusiju. Nekādas cukurvates! Ikdienas sadzīves prieki un nesmukumi. Virtuve taču!

Ceturtkārt. Informācija sagrābstīta un vēl foto pielikts. Jopcik un nekas no tā visa nav saskaņots. Neviens mani neuzrunāja un nepajautāja, vai es gribētu, ka par virtuvi publicē informāciju, jo ziniet, es negribētu! Es neradu savas lietas masām un tieši tāpat arī blogu nerakstu masām. Es saprastu, ja to reportāžu būtu rakstījusi kāda pirmā kursa žurnālistikas studente (lai gan ticu, ka tie ir visai prātīgi jaunieši), taču pati redaktore, kurai pat neienāca prātā drusciņ internetā pameklēt un sazināties ar mani, lai vismaz precizētu informāciju, jo ar visiem pārējiem sazinājās. Galu galā taču kontaktus varēja pajautāt tam, kas mani ieteica.

Ņemot vērā pilnmēnesi, uzrakstīju sašutuma pilnu sūdzību. Jautā un tev taps atbildēts. Atbildi saņēmu ar visu atvainošanos un vieglu attaisnošanos, ka neba nu ar ārzemju blogeriem kāds info saskaņoja. Es neceptos, ja informācija būtu precīza, taču tas viss drīzāk izskatās pēc tā, ka caurums lapā bija ar kaut ko jāaizbāž. Aizbāza ar, cik vien neprofesionāli spēja. Bravo!

Mana dvēsele ir kliegusi, t.i., pakaukusi uz mēnesi. Priekā!

P.S. Es brīvajā laikā dzeju nerakstu. Pēdējo prātīgo un ievērības cienīgo dzejoli “Mozambika” uzrakstīju pagājušajā gadā, veltot to bijušajām attiecībām. Nebija gan pelnījis tik skaistu dzejoli.

  • sonne saka:

    Tādi jau mums tie mediji ir.. diemžēl maza iejaukšanās personīgajā brīvībā ir pieņemama ( tas par Privātās dzīves stāstiņiem un tai veiksmīgo tiesas procesu par ko šodien raksta)

    varbūt der blogu veidot kā Privāti, viesiem tikai ar parolēm. tas aiztaupītu dažādas negācijas..

    23/09/2010 at 22:23
    • Kni saka:

      Jā, bet es nezinu visus savus lasītājus un varbūt ir kāds ļoti jauks un kluss lasītājs. Viena stulba izgājiena dēļ es taču neliegšu klusajiem un jaukajiem iespēju lasīt un skatīt. Kā jau teicu, man tikai nepatika, ka informācija ir neprecīza un ka ar citiem sazinājās, bet mani ne. Runa jau par to. Nav taču tas žurnālis nekāda Privātā dzīve vai Vakara ziņas, un neba nu es kaut kāda primadonna. Ja jau raksta, tad raksta kārtīgi un profesionāli.

      23/09/2010 at 22:37
  • Ernee saka:

    Saprotu tavu neprieku, taču šā ieraksta dēļ nonācu pie tava dzejoļa, ko pirms tam biju palaidusi garām, lai gan esmu cītīga lasītāja, un man to šobrīd vajadzēja izlasīt.
    P.S. Es esmu no tiem klusajiem lasītājiem, kas bēdātos, ja tu savam blogam uzliktu paroli :)

    23/09/2010 at 22:55
    • Kni saka:

      Paldies, Ernee! Tieši tādēļ paroļu nebūs, jo ne visiem patīk izteikties un rādīties – es te esmu un es te ienāku. Ir silti. Iekšā silti.

      23/09/2010 at 23:06
  • Agnese saka:

    ..es kad atvēru žurnālu pēc Dinas “reklāmas”, izlasīju un nodomāju. Nez vai viņi sazinājās vai arī kāda laba draudzene raksta, kas Tevi pazīst, jo kaut arī nezināju, ka tā nav patiesība, izklausījās pēc stāsta, kas par Tevi daudz zinātu. (Acīmredzot tikai liekas, ka zin :D )

    ..es laikam ar būtu nedaudz šokēta par tādu izgājienu

    23/09/2010 at 22:57
    • Kni saka:

      Es jau sāku nomierināties. Pēs sarakstes ar autori sapratu, ka tur ir tukša runa. Bezgalīgais stāsts. Dīvaini tikai, ka pēdējās dienās ar mani ir sazinājušies vairāki man nezināmi cilvēki un viņi kontaktus atrada šeit. Izrādās, nemaz nav tik grūti.

      Kas zina, ko meklē, tas atrod.
      Kas zina, pie kurām durvīm jāklauvē, tam atver.

      23/09/2010 at 23:09
  • Inga saka:

    Es arī klusais. Neliec paroli :) Kāda starpība ko kāds raksta, pēc pāris dienām tas viss jau būs aizmirsies, tikai kni virtuve atkal ar pāris rakstiem no rīta būs lasāma manā rīderī :)
    Thanks!

    24/09/2010 at 09:03
  • Ilziite saka:

    Es pēc “pirmākrt” izlasīšanas uzlēju tēju!! :) Paldies par atgādinājumu, a to paliktu nedzērusi..
    Pārējo nekomentēšu, nav ko vairot negācijas pilnmēnesī! :D
    Un vēl piekrītu Ingai – nekrenķē, rīt par to būs aizmirsts.. ;) Es ar esmu pabijusi publiskajā telpā un visādus brīnumus par sevi lasījusi.. un kas to tagad vairs atceras, kaut gan pagājuši tik pāris mēneši?

    24/09/2010 at 09:57
  • Mazzinsh saka:

    jā, man laikam pilnīgi pretējs viedoklis par publisko telpu,bet bail ko minēt, jo man liekas ka mani virtuāli nolinčos:) veiksmīgu dienu!

    24/09/2010 at 10:45
  • pagesalive saka:

    Kni, atstāsts no manis bija tikai šāds, tā kā mana interpretācija par Tevi tā nebija, gadījumā, ja iezagās aizdomas:
    http://knivirtuve.wordpress.com/ – manuprāt, populārākais wordpress blogs LV valodā.

    tik daudz bija no manis :p

    24/09/2010 at 10:50
    • Kni saka:

      Unīt, draudziņ, nesatraucies.
      Mēs visu izrunājām un es varu atkārtot tieši to pašu =)
      Viss kārtībā, kas attiecas uz Tevi. Pilnībā! Siltu nedēļas nogali!

      24/09/2010 at 17:31

Leave a Reply