Es arī aizmirstos

Tā mana vārda diena ir tāds maģisks brīdis, kad pašai sev jāatgādina, kā mani sauc. Tieši tik ļoti esmu pamanījusies saaugt ar Kni, ka atcerēties to, ka esmu arī Inga, ir visnotaļ pagrūti. Un, bet, taču, tomēr – pirms Kni bija Knīpa.

Pirms vairākiem gadiem tieši divdesmit astotajā decembrī zaļā kartona kastē saliku visu, kas bija Knīpa un mazliet Kni, vai arī daudz Kni un vēl mazliet Knīpa, taču tas viss vairākus gadus gulēja Ziemeļpolā kaut kur dziļi skapī, līdz beidzot kādu daļiņu no tā tomēr atvedu sev līdzi uz Rīgu. Šķiet, tā sirsnība kastē guļ nepelnīti.

Kādam varbūt arī kāds nones zvaigznes, bet man tika stāstu grāmata. Īsstāsti par mani.

Tagad, to visu lasot, dažubrīd gribas ķiķināt, bet grozi kā gribi, es varētu apraudāties aiz sirsnības, kas no tā visa nāk, tieši tāpat kā pirmajā reizē, kad tas viss vēl nebija grāmata.

Ak, un foto no 2008. gada, kas brīnišķīgi apliecina, ka esmu noslēgusi kādu paktu ar Mefistofeli vai citu nelabo. Novecot manāmi jau gadiem netaisos.

Ja atnāksiet ciemos, jums būs eleganta iespēja pārbaudīt redzi. Miniatūrdarbs. Akrils. Kuskuss pie acuārsta.

Kādreiz, kad gribēsiet sūtīt pastkarti, uzzīmējiet to paši. Ar savu notikumu.

Vēl dažas dienas un mainīsies gads. Iepriekšējais pakniksēs, savukārt nākamais nāks iekšā ar saviem pārsteigumiem, saviem darbiem un nedarbiem, saviem smiekliem un noteikti arī skumjām. Viss ir jādozē, mīļie. Tas, ko gribu jums novēlēt, ir, lai jums izdodas sagādāt vairāk šādu siltu emociju, kuras centos fiksēt mazās pastkartēs tur augstāk, gan sev, gan citiem. Un dariet to pa īstam. Nevis tāpēc, ka kāds to gaidītu, bet tāpēc, ka pašiem gribas, jo atcerieties, nekas tik ļoti neatbrīvo, kā atbrīvošanās no vēlmes patikt.

Lai jums koši svētki un tiekamies nākamgad!