Kni virtuve

love yourself more

Es negribu par Raini, bet gan par zirgu

Diena izīmējusi visu emociju gammu, kādas vien varētu iedomāties. Sākot ar absolūtu sajūsmu un beidzot ar dusmu izvirdumu, kas piedzīvo kulmināciju paceļot balsi. Taču nemainīgs paliek viens. Man neinteresē par “Raini”, es gribu zināt vairāk par “zirgu”. Vienalga, vai tas ir sudraba, vai zelta, taču man interesē “zirgS”. Visi tie sīkumi, kas kādu lietu vai notikumu ceļ vai peļ, taču tie sīkumi.

Ja kāds saka par kaut ko, ka tas viss ir stulbs, man gribas zināt, kas ir tas “viss”. Apbrīnojamā kārtā izrādās, ka tas viss ir vien pāris nieku. Ja kāds saka, ka ir normāli vai forši, mani interesē, kas tieši un tad jūti, ka definīcijas, vai vismaz tās “zirga” daļas trūkst.
Kāpēc mums ir tik grūti ieslīgt šajos sīkumus un tā vietā dot vienu “lielu” vai nu pozitīvu, vai negatīvu vērtējumu. Kur paliek sīkumi? Kur paliek detaļas, kas patiesībā vienu lielu neko var padarīt par kaut ko? Kur?

Paldies visiem tiem, kas šodienu padarīja skanīgu smieklu pilnu!

Draiskus sapņus =P

P.S. Ja nepietika ar to vienu dziesmu, TE būs vēl!

Atvilktne: Kni.nieki
  • ezz saka:

    No R.Viljamsa tie sapņi noteikti tādi būs ;)

    02/04/2011 at 22:46
    • Kni saka:

      Vai ne? =)
      Kauns mazliet sametas, kā es izkūstu uz viņu skatoties. Acīs spēks.

      02/04/2011 at 22:48
      • Ilziite saka:

        ai, Kni.. Paldies par RW!! :) :)
        Es ar izkususi..
        Pilnīgi un galīgi.. :)

        02/04/2011 at 22:54
  • Tincii saka:

    Es neklausos tās mūziciņas, ko Tu pievieno, tāpēc par RW nekūstu, bet par raiņiem un zirgiem piekrītu gan. Es šitā reiz, stājoties maģistros, satiku vienu beibi, kas nāca pēc jau otrā maģistra grāda un ļoti lepni paziņoja, ka divi maģistri ir labāk nekā viens. Kad es pajautāju – kāpēc? – viņa bija tik izsista no sliedēm, tik apjukusi un vienlaikus dusmīga par manu aprobežotību! Bet es valdīju smieklus, jo es tiešām gribēju zināt, ko cilvēcībai dod viens, divi vai piecpadsmit grādi. Bet nu ja, viņa par Raini, es par zirgu.
    Piepīpējamies!

    02/04/2011 at 23:37
  • Gicha saka:

    Es arī esmu saskārusies, kad man tiek atcirsts – ko tu, – tas taču nav būtiski, tie ir sīkumi, ka, it kā tās domas un darbi, ko runātājs veic, ir kaut kas globāli svarīgāks vai Dievam tīkamāks… es arī saku – DZĪVE sastāv no sīkumiem… Lai gan, – ar gadiem sīkumu paliek mazāk… žēl!
    Tas salīdzinājums par Raini un zirgu gan ir labs! Būs man jauna trumpe!!! :)

    03/04/2011 at 08:16
  • Kni saka:

    Man ir bijis daudz tādu situāciju, kad gribas saņemt plašāku paskaidrojumu, tos sīkumus, jo tikai tā var izšķetināt domu. Par “zirgu” stāsts ir tāds. Tas radās kāda strīda laikā, kad pateicu, ka man neinteresē tās atrunas, kuras līdzinās studenta gājienam ar kursa darba rakstīšanu, kura tēma savukārt ir “Rainis”. Nekur un nekad tādu neviens neļaus rakstīt. Ir jāmeklē aspekts. Tā arī toreiz atcirtu: “Tu man te nestāsti par Raini! Sīkāk! Par zirgu!” Galu galā sanāca, ka par Raini tā īsti nav ko teikt. Labi, ja zirdziņam pietika.

    Tā es turpinu šo strīdā gūto atziņu izmantot tālāk. Strādā ļoti labi.

    P.S. Tincii, lūk, ja Tu noklausītos dziesmu, tad zinātu, ka to īpašu padara tie daži “sīkie teikumi”. Tieši tāpēc es šo dziesmu klausos atkal un atkal, jo tās grimases, kas pavada šos tekstus, ir burvīgas.
    P.S.2. Lai kas arī notiktu ar vecumu, sīkumos ir sāls! (nejaukt ar sīkumainību)

    03/04/2011 at 10:25
    • Gicha saka:

      Ar to vecumu (briedumu) ir tā, ka tiešām sāk likties, ka nav ko ieslīgt sīkumos, ja pat pašam tie svarīgi, tomēr lietas notiek ša vai tā, vai tu centies vai necenties analizēt… un tad tu vienkārši ļauj notikt lietām bez jautājumiem un laika trūkuma dēļ reizēm nepaanalizē pat sevis pēc…
      Bet tieši tāpēc ir tik labas šīs sarunas, kas liek atkal un atkal domāt! :)
      Tās neļauj steigties un ieslīgt rutīnā!
      Bet par sīkumainību būs atkal jāpadomā – kurā brīdī ņemšanās ar sīkumiem pāvēršas sīkumainībā…

      03/04/2011 at 21:02
      • Kni saka:

        Tieši tad, kad tā ir ņemšanās.
        Par sevi varu teikt, ka ir lietas un notikumi, kuru sīkumus izbaudu. Tie nav tie sīkumi, ar kuriem piekasās. Šajā “raiņa” lietā sīkumi ļauj noskaidrot apgalvojuma pamatotību.

        03/04/2011 at 21:13
  • sarkanakleita saka:

    sadalīt pa gabaliņiem un neitralizēt. tādu metodi kaut kāda ziņa izmanto psihoterapeiti. piemēram, tev ir milzīgas bailes no kaut kā. tu sāc izsvērt – kāpēc un ka, kad un kur, un ka būtu, ja būtu. izplucini, apskati no visam pusēm un saproti, ka bubuļa nav. bet kāpēc vajag preparēt, ja ir “forši”? lai zinātu, kas lācītim vēderā? /atvainojos, ja esmu uzkrītoši neattapīga/

    03/04/2011 at 22:58
    • Kni saka:

      Es laikam saputrojos sakāmajā, bet prieku preparēt nevajag. Priecāties vajag. Arī tad, kad nav par ko, atrodi mazumiņu un priecājies.

      04/04/2011 at 06:46
  • zais saka:

    Izlasīju, tad atgriezos un vēlreiz izlasīju. Pārcilāju atmiņā sarunu par šo tēmu. Tā tiešām ir – lielā sajūta un viedoklis par kaut ko veidojas no daudz mazām sajūtām un iespaidiem. Katrs viedoklis ir subjektīvs, jo balstās uz personas zināšanām, izpratni, vērtību sistēmu, gaumi (tās trūkumu), dzīvesveidu (ieradumiem), sabiedrību, kurā uzturas, utml. Taču, ja nevari argumentēti parādīt “zirgu”, varbūt labāk nesaki neko? Domāju, ka tas nav pareizi. Ja esi tajā “iekšā”, kaut kāds viedoklis taču ir. Ja viedokļa nav, tad jau neesi cilvēks, bet planktons.
    Ir bailes pateikt un izskatīties “muļķīgi”? Tā laikam ir latvieša nacionālā īpatnība – būt kautrīgam un pieticīgam. Atzīties un pateikt “es nezinu”, “es kļūdījos” laikam daudziem ir grūtāk…

    05/04/2011 at 13:27

Leave a Reply