Kni virtuve

love yourself more

Es nekad vairs…

Jūs taču atceraties to stāstu, kas saucās “Es vēl nekad neesmu…”, kurā mēs visi kopā padālījāmies savās it kā dīvainājās pārdomās par lietām, kuras nav vēl sanācis izdarīt kādu mistisku un bieži vien muļķīgu iemeslu dēļ, kā arī par vietām, kurās nekad nav sanācis pabūt tieši šo pašu neizskaidrojamo aizpriedumu dēļ. Kā tagad atceros, cik viss kautrīgi sākās, taču ar katru jūsu atbildi palika arvien interesantāk.

Lūk, man šķiet, ir laiks izspēlēt otru kārti.
Šorīt, kad devos uz darbu un ietērpos it kā vasaras svārkos, taču ne vasaras, jo audums pieļauj to valkāšanu arī aukstākā laika periodā, nevarēju īsti atcerēties, kāpēc sev biju nosolījusies tos vēsajā periodā nevilkt. Nogāju kvartālu un atcerējos – tie kā tāda liāna līda uz augšu un vienīgais, ko varēju darīt, tos nemitīgi raustīt uz leju. Tagad gan skaidri zinu, kāpēc tos NEKAD vairs nevilkšu, kamēr ārā neiestāsies silts laiks.
Visvairāk savā virzienā “nekad” esmu teikusi par matiem. Kad biju tos izaudzējusi līdz lāpstiņām, nosolījos sev, ka nu īsus jau nu vairs nekad negriezīšu. Man laikam nav jāstāsta, cik gari tie man ir tagad. Apgriezu, atzinu par labiem esam un atkal nosolījos tā vairs nedarīt. Tik īsus es tiešām vairs nenogriezu. Es nogriezu vēl īsākus! :D un visticamākais šo procesu atkārtošu.

Kas attiecas uz sajūtu lietām, esmu solījusies sev nekad vairs neiemīlēties (un kurš tad šo sev nav solījis), ja arī iemīlēties, tad bez tām salkanajām rozā brillēm, kuras cilvēku padara par pilnīgi domāt nespējīgu stulbeni. Zin, tāds sīrupa vilnis, kas visu laiku gāžas uz otru skatoties.. kaut ko tādu nekad vairs. Vismaz sevis un savas veselības dēļ.

Esmu solījusies nekad vairs pirmā nezvanīt draudzenei, jo pēc trīs atteikumiem doties uz kādu pasākumu.. ziniet.. tas ir kā basketbolā, kad pa grozu jau met trešo reizi un netrāpi. Ceturto reizi mest ir kauns. Pazors riktīgs. Tā nu es ar kā basketbolā, nosolījos nezvanīt. Kādu laiku šis “nekad” strādā. Vismaz otrs iemācās arī zvanīt, vai arī pazūd pavisam, tādējādi parādot savu īsteno vietu dzīvē.

Un tātad – ievadvārdus esmu jums devusi, tagad ceru, ka jūs nekautrēsieties un tik pat aizrautīgi kā toreiz padalīsieties ar saviem nekad. Galvenais nebaidieties būt varbūt mazliet muļķīgi. Te taču visi savējie!

Papildus atrakcija: ja gribas, lai Bārts kaut ko uzraksta uz tāfeles, TE ir visas iespējas!

Foto no: j-walkblog.com/old/2003/05/12/index.html

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Signis saka:

    Basketbolā ir teksts, ka pa grozu nemet nu pat iznācis laukumā. Un es nekad nerakstīšu vairāk komentārus svešu meiteņu blogos.

    24/03/2011 at 20:18
  • sarkanakleita saka:

    :D
    manuprāt,gandrīz jebkuri svārki ir ērtāki par garajām biksēm, ja vien tās nav sporta tērpa bikses, nu ideāli tās mīkstas samtīgās… (daļēji joks) man ir tādi, kas griežas un rāpjas uz augšu, bet zem mēteļa un es neuztraucos. protams, jāatceras pirms mēteļa novilkšanas sakārtoties.
    par nekad nedarīšanu – vienmēr nosolos nekad nekavēt (tsk neatlikt uz mistisku “rītdienu” dažādas darāmas lietas), bet nevarētu teikt, ka tam ir kādas sekmes… pamostos naktī šausmās un sāku domāt par neizdarīto… tāda cīņa!

    24/03/2011 at 20:41
  • Gicha saka:

    Man šis “nekad” ir nodēvēts par karalisko teicienu, jo poza ir tieši tāda, bet izturētība – ne vienmēr… Un nevajag ar!

    24/03/2011 at 21:21
  • Kni saka:

    Tam “nekad” piemīt tāda maģiska aura. Lielākā daļa tak zina, ka “nekad” ir aptuveni skaidrs ilgšanas brīdis, mirklis vai laiks, taču uz kādu periodu tas tomēr kaut ko ierobežo. Varbūt tas dod tādu kā iespēju apdomāties, vai tiešām to “nekad” vajag, jo ir arī tadi nekad, kuri tiek patiešām paturēti.

    24/03/2011 at 22:02
    • sarkanakleita saka:

      aha bet uz paššaustīšanu tendētajiem “nekad” īsā ilgtspēja ir atkal iemesls sevi patirdīt un justies stulbi par nespēju turēt elementārus solījumus pat pašam sev. mani “nekad” biedē. tāpēc es pēdējā laikā vispār mēģinu neapņemties tādus “nekad vairs”… :)

      24/03/2011 at 22:56
  • agnese saka:

    es NEKAD neesmu vēlējusies vairāk NEKAD neiemīlēties. Arī pēc sāpīgās šķiršanās – gribu ātrāk iemīlēties no jauna kādā :D:D

    ..bet par tiem NEKAD – man šķiet, kopš bērna dienām esmu saņēmusi mācību, ka pasakot NEKAD – tas noteikti, noteikti notiks. Tādēļ es cenšos tā vairāk sev nesolīt, jo zinu, ka nav jēgas. Lai gan ir iespējams tādas lietas, ko esmu nosolījusies nedarīt – bet tās atcerās tikai pie atkārtotas kļūdas :)

    24/03/2011 at 22:25
  • ezz saka:

    Ir viena lieta, ko nosolījos vairs nekad nedarīt un tā arī paliks – zāles pīpēšana. Pietika ar vienu reizi, pēc kuras nakti pavadīju cieši apskāvusi balto draugu, tādiem reiboņiem, ka puslīdz ciešami jutos četrrāpus, citādākā pozā uzreiz bija sajūta it kā kāds nemitīgi blieztu ar kaut ko smagu pa galvu un spiestu seju spilvenā vienlaicīgi. Nepatīk man sajūta “labāk būtu mirusi”…

    Ja par vieglākām lietām – nekad nesaki nekad :)

    24/03/2011 at 23:02
    • Kni saka:

      Porcelāna zirga apskāviens… =)
      Es te pat neteikšu “nekad”. Nejutu neko, dūša bija slikta, vemt nevēmu, otrreiz negribu, taču lai cik dīvaini nebūtu.. tāda viegla zāles smarža man pat drusku patīka. Bet tas arī viss. Tikai smarža.

      25/03/2011 at 06:39
  • Liene saka:

    te jau pavīdēja arī manis izvēlētā nots NEKAD jautājumā. esmu izaugusi par tik lielu meiteni (jau), ka saprotu, vieglāk ir nesolīt sev NEKAD vairs, jo dzīve Tevi noteikti notestēs un piemeklēs pareizo situāciju, lai pārbaudītu NEKAD noturību. Un nedod Dies’ ja Tu izgāzīsies!!! Ai kā pēcāk liksi sev trūkties, ai kā šaustīsi un sev pārmetīsi. Da priekš kam tas, labāk (vismaz man) šķiet atzīties sev gļēvulībā un pieņemt to, ka nemācies ne no savām, ne citu kļūdām. Tāda esmu un tā ir labi, es atļaujos šo greznību priekš sevis – kļūdīties.
    Bet man ļoti, ļoti, ļoti patīk, ka esi pievērsusies šai absolūti burvīgajai tēmai – nekad vairs.
    Un Kni, ja Tevi labāk pazītu, atļautos nolamāt pa skarbo, bet šobrīd vien teikšu, ka par tām muļķībām, ko sarakstīji 3 rindkopā, Tev vajadzētu sadot pa ausīm. Nez kāpēc man liekas, ka Tev patīk sevi sodīt par savu vājumu vai kaut kā neizdošanos. Ja atļauts dot padomu, tad uz visu vajag paskatīties no cita skatu punkta, atzīt, ka tā ir drosme kļūdīties un pieļaut, ka var kaut kas neizdoties, nu tā no visas sirds un pašai sev.
    Un cik forši ir būt muļķītei ar rozā brillēm, tik mīļi uz sevi pēcāk paskatīties un pasmīnēt ar vienu lūpu kaktiņu :D es gan vēlētos staigāt mūžīgajās rozā brillēs!!!

    25/03/2011 at 01:24
    • Kni saka:

      Kaut kādā ziņā to “nekad” es vairāk uztveru kā tādu nelielu koķetēriju ar sevi. Protams, ir tādi cietie nekad, bet par tiem lielākoties neviens nerunā, taču pērt mani nevajag :D Man tās sīrupa brilles nāk kopā ar izšķīšanu otrā. Jūs domājat es toreiz par svešiem? Tikai no savas pieredzes. Tāpēc es izvēlos neskatīties caur brillēm, bet gan pa taisno. Priekš kam man acu priekšā vairogs. Es jau tā tālumā sliktāk redzu :D Bet kopumā daļēji tiasnība Tev ir, taču rozā brilles nav domātas man. Tad tak neviena ziloņa vairs nebūs. Nekā.

      25/03/2011 at 06:33
      • Tincii saka:

        pievienojos Lienei par sadošanu pa ausīm. Bet ziloņus mums vajag gan. Jāiemācās kaut kā savienot :)

        25/03/2011 at 11:10
  • Laura saka:

    es ik pa laikam esmu apsolījusies neteikt cilvēkiem, ko domāju :D Jo ir bijušas reizes, kad ar to sāpinu, un ir bijušas reizes, kad mani pārprot :( Piem., interesantam džekam pasaku, ka viņš ir interesants un foršs cilvēks un tas otrs uzreiz domā, ka es viņu “gribu” :D Vienu brīdi dzīvoju ar uzskatu, ka cilvēkiem viss jāsaka, it īpaši labais. Piem., kolēģei, ka viņa tiešām labi izskatās, vai ka jaunais audi cilvēkam uz ielas tiešām ir nenormāli kruts :D Bet 89% gadījumu pretī redzu “wtf?”, “ko tu par to gribēsi?”, “tā jau nu nav” utt. un reāli apnikās taisnoties, ka es vnk gribu pateikt labo, kas man uz sirds :D Tāpēc es kļuvu “ļauna” un NEKAD vairs nesaku neko :D Bet tāpat gribas, šodien frizierei pateicu, ka viņa ļoti labi izskatās un ka līdzīga Summer no “500days of Summer”. Grūti iet ar to NEKAD.

    25/03/2011 at 01:29
  • Antuanete saka:

    Ik pa laikam nosolos NEKAD vairs neuzņemties haltūras, jo parasti nespēju sevi disciplinēt strādāt ārpus darba laika.
    Citās jomās (it sevišķi attiecībā uz dažādām dzīves situācijām, ētiku, morāli) cenšos pat domās izvairīties no “nekad”. Jo, kā jau citi arī ir ievērojuši – pēc tādām deklarācijām dzīve ļoti mīl iebāzt purniņu tai “nekad” peļķītē. Labāk neizaicināt likteni :)

    25/03/2011 at 11:07
  • sniedzuk saka:

    Ir viens labs māmuļu, vecmāšu teiciens. “Nekad nesaki nekad.”
    Labāk atturēties no šī briesmīgā teiciena, jo viņam vienmēr ir taisnība[!]

    25/03/2011 at 14:53
  • Dace saka:

    jā, interesantu jautājumu tu pacēli. Dienu domāju vai un kas man ir tādi NEKAD. Un protams ka uzpeldēja, tie divi nejaukākie, kuri labāk tiešām lai paliktu par nekad: 1) nekad neiziešu no rāmjiem komunicējot ar bērnu, 2) nekad nebūšu divkose, kas jāsaka ir cieši jo cieši iesēdusies jebkura cilvēka dabā.

    25/03/2011 at 20:03
    • Kni saka:

      Man tomēr patīk, ka to nekad var tā vingrināt. Zini, ka grūti, bet vingrini, strādā ar sevi. Jā, es arī mēdzu divkosīgi rīkoties. Nopietni. Tas ir cilvēka dabā un lai kā kāds to noliegtu, da nevajag. Pa druskai mēs visi tādi, taču ar to var strādāt un ir labi, ka arī ar ko sevī strādāt. =) Audz un neapstājies.

      25/03/2011 at 20:08
  • chirka saka:

    es vairs neatklāšu savas lielās sāpes kādam “izredzētajam”. nesaku “nekad”, jo kādreiz jau tam būs jāpienāk. bet arī kādreiz var būt pēc pusotras mūžības.

    25/03/2011 at 21:31
  • Kibrika saka:

    Es gribētu nekad nemelot, nekad neaprunāt cilvēkus. Nezinu, cik man sanāk. Ceru, ka lielākoties sanāk.

    Par tām rozā brillēm piekrītu Kni, iemīlēšanās ir daudz patīkamāka, ja tā ir reālistiska, bez sevis maldināšanas. Bet iemīlēties gan gribu daudz, atkal un atkal gan tajos pašos cilvēkos, ko jau mīlu, gan jaunos :)

    26/03/2011 at 12:24
  • Zvejnieks saka:

    Vēlmei, lai tā piepildītos, ir jābūt bez nolieguma, jo zemapziņa tādu nepazīst. Tāpēc jācenšas domāt par to ko vēlies, un tas ko nevēlies atkritīs pats no sevis – kā štruntīga draudzene, kas būdama aizņemta pati ar sevi pamazām attālinās, lai izzustu no Tavas dzīves uz visiem laikiem.
    Kā vienīgais izņēmums varētu būt pieļaujama dzelžainā apņemšanās NEKAD vairs NEIEMĪLĒTIES :D

    08/04/2011 at 00:04
    • Kni saka:

      =) es drīz varēšu noteikt, kuras grāmatas Tu esi lasījis.
      Par to “ne” esmu dzirdējusi, jo par to tā nemaz nevar nedzirdēt, ja liela daļa apkārt runā. Visi šie “ne” patiesībā ir pupu mizas, jo es jau viskaut ko varu pateikt, ka nedarīšu, bet ir situācijas un vispār dzīve, kas visu pagriež tā, ka tie visi “ne” izplēn.

      08/04/2011 at 06:48
  • Zvejnieks saka:

    Tur jau tas āķis, ka visiem tiem ”ne” ir jāizplēn pēc definīcijas, tāpēc vēlēties ar ”ne” var atļauties vien to ko patiešām vēlies, bet labāk jau uzreiz pa tiešo – vēlos, lai notiek tā! Te gan jāpiebilst, ka ne viss ko dažkārt tik ļoti vēlamies mums patiešām ir arī vajadzīgs. Parasti gan šī atskārsme atnāk, kad neapdomīgi izteiktā vēlme jau ir piepildījusies ;)
    Bet no grāmatām varu vēl ieteikt Dīpaka Čopras ”Septiņus garīgos veiksmes likumus”. Ieskaties savā inbox.lv.

    08/04/2011 at 18:37

Leave a Reply