Mokume gane tehnika nav mans kroņa numurs, taču dažreiz es ļaujos, vēl jo vairāk šajā reizē, kad, darinot Kazimiru (jā, jā, visbiežāk atkārtoto mākslinieku (Maļēviča “Melnais kvadrāts” un tā) sērijas ziloni), bija palikuši daži slāņi melnā un baltā. Liku kopā, padarbojos ar irbulīšiem, adatu un citiem rīkiem, brīdi nogaidīju un talkā ņēmu asmeni, kuru slidinot pa apstrādāto virsmu, nošķēlu tai virsējo slāni.
Svarīgākais ir īstajā brīdī apstāties, lai negadās palaist garām jauši nejaušus, taču ļoti interesantus raksta veidojumus. Kā šajā reizē, ieskaties zilonī rūpīgi. Redzi, viņš ticis ne tikai pie acs, bet arī uzacs, kā arī vienas domu pilnas rievas pierē.
Kas attiecas uz pogauskariem, arī tur ir sejiņa.
Sak, steidzies lēnām, tā var daudz ko ieraudzīt.
Ziloņa liktenis vēl ir neskaidrs, bet, ja nu kas, tu zini, kur par to var parunāt.
Lai silti!
Ja nu kas…viņš būs gaidīts!
Aploksnē pa pastu? :)
Es arī redzu sejas, bet man vairāk atgādina ziemas cīņu ar rudeni – tādu vēlo rudeni ar sniegputeni un vēl kādām pēdējām rudens lapām ;)
Ja Tu tā saki, tad jā. Uzreiz prasās paeksperimentēt ar apakšējo slāni.
Skaistā aploksnē!
P.s. auskari arī ;)
Tie auskari… Ah. Balta skaudība! ;)
Tev arī būs skaisti, tici man. Piektdien atrādīšu. Varēsi pat izvēlēties.
Es arī gribu šos sejiņauskarus, iedodiet kaut ko klibajam :D
Redz nu, Tevi ir apsteiguši, vai zinies.