Es redzu sejas

Mokume gane tehnika nav mans kroņa numurs, taču dažreiz es ļaujos, vēl jo vairāk šajā reizē, kad, darinot Kazimiru (jā, jā, visbiežāk atkārtoto mākslinieku (Maļēviča “Melnais kvadrāts” un tā) sērijas ziloni), bija palikuši daži slāņi melnā un baltā. Liku kopā, padarbojos ar irbulīšiem, adatu un citiem rīkiem, brīdi nogaidīju un talkā ņēmu asmeni, kuru slidinot pa apstrādāto virsmu, nošķēlu tai virsējo slāni.

Svarīgākais ir īstajā brīdī apstāties, lai negadās palaist garām jauši nejaušus, taču ļoti interesantus raksta veidojumus. Kā šajā reizē, ieskaties zilonī rūpīgi. Redzi, viņš ticis ne tikai pie acs, bet arī uzacs, kā arī vienas domu pilnas rievas pierē.

Kas attiecas uz pogauskariem, arī tur ir sejiņa.

Sak, steidzies lēnām, tā var daudz ko ieraudzīt.
Ziloņa liktenis vēl ir neskaidrs, bet, ja nu kas, tu zini, kur par to var parunāt.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

10 thoughts on “Es redzu sejas”

  1. Es arī redzu sejas, bet man vairāk atgādina ziemas cīņu ar rudeni – tādu vēlo rudeni ar sniegputeni un vēl kādām pēdējām rudens lapām ;)

Leave a Reply to Mēnessmeitēns Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.