Kni virtuve

love yourself more

Ēst ir manā dabā

Ja kādam jau ir do kolklam lasīt par ēdienu, tad piedodiet, būs vēl jālasa, jo manā atveseļošanās stadijā es joprojām esmu pieturā – eat (ēst). Lasot grāmatu, par kuru stāstīju vairākus ierakstus iepriekš, sajūsminājos, cik gardi tās galvenā varone stāsta par ēdiena izvirtībām Neapolē. Par to, kā ēdusi labāko picu savā mūžā un vispār, uz mirkli aizceļoju un aizdomājos par tēmu – kā būtu, ja būtu.

Tīņu vecumā šādas aizceļošanas ainiņas piedzīvoju bieži. Fantāzija spēja uzburt un vizualizēt manas sadomātās ainas, ka es tās varēju skatīties kā kino. Ar visām dekorācijām un dialogiem. Pati uzdevu jautājumus un pati sniedzu uz tiem atbildes. Iztēlojos, satraucos, kautrējos, dusmojos un priecājos. Domājot par to neapoliešu picu, atcerējos par varen gardu ēdienu ar nosaukumu Flammkuchen. Tiešā tulkojumā tā ir liesmu kūka, lai gan patiesībā nav nekāda kūka. Vācu ēdiens, kas radies, ja nemaldos Reinas apvidū. Zemnieku ēdiens. Tie samīcīja mīklu, izklāja visu ar krējumam līdzīgu produktu, salika virsū speķi un sīpolus un cepa krāsnī, iegūstot aromātisku, plānu jo plānu maizīti, kas debešķīgi garšoja (un joprojām) garšo kopā ar Reinas apgabala vīnu. Plānā maizīte ir kraukšķīga, it kā pat kūst mutē un savā ziņā ir elementāri pagatavojama mājas apstākļos.
Tam visam būs nepieciešama rauga mīkla, kas izritināta plānā kārtā.
Tad derēs skābais krējums vai tas, ko pazīstam arī zem nosaukuma Crème Fraîche
Sīpoli sagriezti pusripuļos, taču ne pārāk biezi. Labāk smalkāk. Un speķis, sagriezts gabaliņos.

Darbība šāda: mīkla tiek izklāta plānā slānī uz cepampapīra.
Tad vienmērīgā slānī izsmērē krējumu, kas mazliet sasālīts un sapiparots. Ļaujiet vaļu fantāzijai.
Pēc tam liekam sagriezto speķi un sīpolu riņķīšus. Makten karstā krāsnī iekšā un lūkojam uzmanīgi, šai mantai jāizcepas ātri, jo mīklas kārta ir plāna un tur tā īsti nav ko cept.
Pasniedz karstu un domā par jaunām variācijām :D Ja nu pašiem cept negribas, zinu citu variantu, kur nogaršot labāko Flammkuchen, kādu es jel kad esmu ēdusi.

Pirmkārt, jānopērk lidmašīnas biļete un jālido uz Hamburgu :D Negaidījāt šādu pavērsienu?
Tad jādodas uz Schanzenviertel uz vietu, ko sauca par Hatari. Saukšu to par knaipi (die Kneipe – krogs), es pat nezinu… vārds restorāns šai vietai nepiestāv, tā ir pārāk laba :D Vieta ar burvīgu atmosfēru un turklāt, ārkārtīgi iecienīta vieta pašu hamburgiešu vidū, kas nozīmē tikai to, ka piektdienas vakarā var nākties palikt arī ārpus borta un iekšā nemaz netikt. Par sestdienu nemaz nerunājot. Jārezervē galdiņš vai arī jāiet pa dienu.

Viņu ēdienkartē atradīsiet dažādas liesmas kūkas variācijas – gan klasisko, gan ar kazas sieru un rukolu, gan mocarellu un tomātiem. Tās visas garšos burvīgi! Mēli nerijiet nost, jo tā vēl noderēs, lai pateiktu paldies. Kā papildinājumu palūdziet viesmīlei vai nu Kir – dzērienu, kurā apvienots upeņu liķieris ar baltvīnu, vai arī Alsterwasser, kas ir alus ar Sprite, vai kādu citu limonādi. Ēdiens būs vienkāršs un gards, es nekad neesmu tur piedzīvojusi vilšanos.

Kad biju apdomājusi savu Flammkuchen stāstu, aizdomājos pavisam par citu lietu. Tik daudz latviešu vis kaut kur pasaulē, taču liela daļa no viņiem nevis raksta par neparastajām vietām un lietām, ko redz svešajā zemē, ko iepazīst un caur savu stāstījumu atklāj lasītājam citu pasauli, bet gan joprojām turpina savu garlaicīgo latvieša dzīvi, joprojām šķendējas par šīs puses notikumiem, nesniedzot nekādu savu risinājuma veidu, ne arī saistošu argumentāciju (Ir! izņēmumi, tas labi.) Man varēs noteikti iebilst, taču es vienmēr pārstāvēšu viedokli, ka no malas spriest par lietām un notikumiem esot tālienē, ir daudz vieglāk, jo svarīgākais ir tas – spriedēju tas 75% gadījumu nemaz neskar. Arī patriotisms tālumā ir vieglāk uzturams. Ko es ar to gribēju teikt? Aizbraucēji rakstītāji, pārstājiet būt garlaicīgi un izkāpiet no savas pelēkās latvieša dzīves. Skatieties pasauli plaši atplestām acīm. Saskatiet neparasto un vediet to kādu dienu mājās. Par ikdienas nedienām jau raksta ziņu vietnes. Ko es? Man pat sagribējās aizceļot un stāstīt, stāstīt, stāstīt, lai tie, kas aizceļot nevar, caur maniem stāstiem iepazītu jaunas vietas un kas zina, varbūt aizbrauks turp kādu dienu un teiks: „Johai, re, kur tas sirmais vīrs, par kuru Kni stāstīja! Tas taču viņš, kas katru dienu uz tiltiņa pār pilsētas lielāko upi ermoņikas spēlē. Paklausīšos nu pats!”

Foto no Berlīnes brauciena. Tā gan gluži nebija Flammkuchen, taču ļoti tuvu tam.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • pagesalive saka:

    Iešu ciemos ar vīnu un liķieri – Tu gatavosi tās liesmu kūkas, sarunāts? Paldies. Labu apetīti.

    06/07/2010 at 01:21
  • melato saka:

    žēl, ka to pēdējo ridkopu diez vai izlasīs tie, pie kuru prātiem vajadzētu pieklauvēt … bet vispār man par ēdienlietām neapnīk lasīt it nemaz:)

    06/07/2010 at 08:34
  • Ilziite saka:

    Man tā pēdējā rindkopa ļoti.. patika.. Jo kaut kas pavisam līdzīgs ir manas rakstīšanas idejas pamatā.. manā lapā.. par tiem, kam nav iespējas ceļot un par stāstīšanu.. Man tik vēl jātiek galā ar vienu netikumu – nepacietību, kas liek visu sarakstīt ātri ātri, lai var tikt pie nākamā.. un tad sanāk mazliet saīsināt.. un šo to pazaudēt.. tad, kad tikšu galā, tad gan lepošos ar sevi ļoti.. :)

    06/07/2010 at 09:59
  • Viena cita saka:

    Es to brīnumu – Flammkuchen – esmu nogaršojusi. Man viņš kaut kā tā ne visai. Nežēlīgi trekns. ( un man jau tie treknie ēdieni labi pie sirds iet).

    06/07/2010 at 12:46
    • Kni saka:

      Nežēlīgi trekns? 5 mm plāna maizīte ar pavisam plānu krējuma kārtu, sīki sagrieztu speķi un pāris sīpolu riņķiem? :D Tev būs iesmērējuši ko nelabu.

      06/07/2010 at 21:00
      • Viena cita saka:

        varbūt arī. Es jau kā tajā aitu barā… Stāvēja liela rinda ziemassvētku tirgū pie maza busiņa, kurš tos brīnumus cepa. Mēs ar protams gribējām pamēģiāt. Bija tik trekns, ka es vispār virsū nevarēju paskatīties pēc pāris kumosiem

        07/07/2010 at 15:52

Leave a Reply