Kni virtuve

Abrakadabra – virtuve sakārtojas!

Kni — Fri, 18 May 2012 03:48:32 +0000

Sākšu ar paldies par to, ka sūtat vēstules un epastus, kuros saiņojat “paldies” un citus siltus vārdus, lai izteiktu to, kas jums virtuvē tik ļoti tīk, ka joprojām turpināt nākt.
Tad, lūk, lai vairotu jūsu labsajūtu un prieku, esmu sakārtojusi dažas lietas, kuras uz kādu brīdi tehnisku iemeslu dēļ nedarbojās.
Pirmkārt, ir atgriezusies blogrinda labajā pusē (jā, jā, tur mazliet zemāk). Pagaidām tikai daži, jo vakardien vakarā bija tā diena, kad “Titānikam uz pilnu skanot, datora ekrānam ar pilno spilgtumu” tika mirināta baterija un epasts, kurš tiek nosūtīts ar lidmašīnu (ābolainie sapratīs), bija pēdējais, kas datorā noskanēja. Aizkari aizvērās un iestājās tumsa, dāvājot man papildus divas stundas miega. Savāda sajūta darba dienas rītā būs možai.
>>Izskatās, ka šis tas tomēr negrib strādāt un Signi un Bumbieri ar visām piezīmēm nācās noņemt, lai lapa vispār atvērtos vaļā. Gan jau ar laiku. Ar laiku.

Otrkārt, labajā malā esmu jums uzzīmējusi radio, uz kura klikšķinot (pakutini ziloni, ieslēdz radio), jūs nonāksiet radio ar labāko skaņu, proti, dziesmām, kuras visas dienas garumā liks jums dejot un darbiem labāk veikties. Runā, ka šīs mūzikas pavadībā gatavotās vakariņas īpaši labi garšo.

Treškārt, manuprāt, karstās tējas un kafijas pieraksts jau kādu laiku darbojas, tāpēc, ja savā epastā vēlaties kvalitatīvu un regulāru spamu, lūgtum izmantot iespēju!

Ceturtkārt, sadaļā “Atvilktnes” esmu mēģinājusi veiksmīgāk sakārtot lietas (darba vēl daudz) un, ja nu kādu mazāk interesē pļāpas, bet vairāk darbi, tad atvilktne “Sloņ un darbi” ir īstā, ar kuras palīdzību nonākt tikai un vienīgi pie padarītā. Vēl neesmu izdomājusi tieši kā, bet ar laiku ir doma atvilktņu skaitu samazināt, lai jums būtu ērtāka to virināšana.

Piektkārt atliek vien novēlēt košu piektdienu un siltas brīvdienas!

P.S. Pilnam priekam un kosmētiskā remonta noslēgumam – jauna augšiņa!

No otras puses

Kni — Thu, 17 May 2012 03:44:31 +0000

Viens, divi, trīs un tu esi brīvs, kā arī šai nedēļai tad ar visiem zvēriem būs gana.
Kad taisīju to iepriekšējā rakstā redzamo, tad tā veidošanas rezultātā radās tā saucamie pārpalikumi, proti, veidojot rakstu ar atspiedumu, lai redzētu, kas izveidojas, daļa ir jāgriež nost. Tad lūk, te ir tā daļa, kas akurāti tika nogriezta nost, apmesta otrādi un voila – pavisam cita aina! Kažociņš no otras puses.

Gan zilonis, gan auskari ir pieejami. Auskaru izmērs: aptuveni 1.5 cm.
Bet tagad gan – tēju dzert un atpūsties. Ai, ir tikai ceturtdiena.. man jau likās.

Virpulis

Kni — Wed, 16 May 2012 16:42:21 +0000

Tās pogas, kuras jūs redzējāt pirmdien, tapa pateicoties šiem auskariem. Viss virpuļos, jūras dzīļu zaļumā un zilumā. Tik ļoti aizrāvos ar to visu, ka tapa ne tikai auskari un zilonis Santai, bet arī auskari man. Visiem pa druskai. Tiesa gan maniem auskariem vienu nācās sastiķēt no gabaliņiem. Tik ļoti patika.
Skatoties pa gabalu, šis raksts asociējas ar Photoshop filtru “cutout”.

Nezinu, vai maz ko tādu var teikt, bet vienam no lāsīšauskaram ir tāds viegli erotisks “piesitiens”. Pavisam nejauši.

Vizbulis

Kni — Tue, 15 May 2012 19:24:30 +0000

Vizbulis. Andris Vizbulis. Labi, jokus pie malas.
Pavasara sīkziedu zilonis, kurš ir kā mežmala vai pakalnīte, kura noklāta ar zilganiem ziediņiem. Kā tāds paklājs, kuru pavasaris vēlīgi izklājis visiem, kuri tikuši līdz mežam. Kurš teica, ka svarīgākais paklājs ir sarkanais? Un ziniet, ja arī gribas šo paklāju paravēt, labāk nevajag, pat ja Daba ir bagāta dāma un paklājus maina vairākas reizes gadā.

Lai silti!

P.S. Es sajaucu. Atzīstos. Tā aizdomājos par vizbulītēm, ka aizmirsu, ka šis ir Neaizmirstulis.

Paspēt līdz pasaules galam #13

Kni — Tue, 15 May 2012 03:12:12 +0000

Šī bija tā reize, kad man vienkārši gribējās. Gribējās pasēdēt klusu un mierīgi apmēram piecas stundas, lai atjēgtos kaut kad pret rītu. Pavērt aizkarus un ieraudzīt, ka jau aust gaisma. Kamēr ausa gaisma, es tikmēr mazliet ar sevi tirgojos un mēģināju pierunāt visu pabeigt tajā brīdī, nevis atlikt līdz rītam (skan smieklīgi), kad būšu nedaudz pagulējusi. It kā jau viss bija pabeigts, bet tik un tā gribējās likt klāt vēl kaut ko, vēl kādu sīkdetaļu. Vēl kādu mazmazītiņo detaļu, kuru ar grūtībām turēju pirkstos. Tās ik pa laikam bēga un bija jātaisa jaunas.

Bet tagad par to, ko es nekad nebiju darījusi, proti, pielikusi klāt lineālu, lai tie, kas nekad savās rokās nav turējuši manis darinātu zilonu, varētu gūt kādu ieskatu vai aptuvenu nojautu. Izmēram ir nozīme! Esmu pat domājusi, kā būtu, ja zilonis būtu lielāks (man pat šobrīd pastāv tāda iespēja), taču galu galā nonāku pie atziņas, ka tāds, kāds tas ir, ir īstais izmērs. Kļūstot lielākam, tas zaudētu lielu daļu sava šarma, zaudētu daļu no sava smalkuma un noteikti nolaupītu to pirmo mirkli, kuru piedzīvo ikviens, pie sevis nosakot – tik maziņš. Maziņš un varens. Lūk, tieši tik daudz var ieiet tik mazā laukumā.

Elpo dziļi, tās nav Tev*

Kni — Mon, 14 May 2012 14:45:37 +0000

Lai jūs labāk sagatavotu sākumam, sākšu no beigām.
Mokume gane nav mana stiprākā tehnika, bet es ļoti cenšos. Pat, ja lielākoties visas iepriekšējās reizes ir bijušas neveiksmīgas, tik un tā turpinu censties un mēģināt aprēķināt, kā rīkoties, lai panāktu vēlamo rezultātu. Nevis pieņemtu to, kas sanāks, bet gan to, ko es gribētu redzēt.

Šo rakstu, krāsu salikumu un materiālu biju sagatavojusi auskariem un tie arī būs, taču materiāls bija sagatavots lielākā daudzumā, nekā to vajadzēja un tas bija tik labs, ka palaist to vējā vai vienkārši ņemt un samīcīt, man necēlās roka. Mani bija pārņēmusi tā kņudinošā sajūta (tā, par kuru rakstīju iepriekšējā ierakstā), kas ērti iekārtojās pakrūtē un pirksti no prieka nezināja kur likties. Tad nu, lūk, te tie arī likās – apročpogās, kuru krāsu salikums dzīvē ir daudz niansētāks. Smieklīgi, bet es uz tiem virpulīšiem varētu skatīties ilgi. Ilgi!

*Virsraksts aizgūts no sarunas, kad pogas “pārbaudei” atrādīju kādam draugam, kuram aproču pogas ir teju vai fetišs.

Sajūtu vilnis

Kni — Sun, 13 May 2012 17:49:06 +0000

Tā ir tāda neparasta sajūta, kas pārņem pēkšņi. Neticams saviļņojums, kad nevar saprast, ko ķert, ko grābt, vai vienkārši turpināt sēdēt un skatīties, kas tur sanāks, kas būs tālāk. Tāda maza laimīte, kas ilgst minūtes un pēc tam beidzas. Pēc tam to nomaina smeldzīga sajūta, kas izpaužas kā ilgas pēc tikko bijušajām sajūtām.
Pat ja kāds teiktu, ka jāizbauda, smadzenes skrien visam pa priekšu un zog mirkli. Zog, jo atgādina, pat ja tagad laidies un esi uz viļņa, pēc tam būs jāiekrīt ūdenī. Pat ja kādam tas varētu likties muļķīgi, ir tāds brīdis, kad sāc bloķēt sajūtas, lai nekad nenonāktu tajā ūdenī.
Tieši tāpēc man vienmēr vislabāk patīk process. Process tajā brīdī, kad tas notiek, ir kā mūžība. Tas nekad tajā brīdī nebeidzas. Nav zināms, kad tas beigsies, cik ilgi vēl turpināsies, bet kamēr tas ir, ir sajūta. Ir tā kņudinošā sajūta pakrūtē.

Tieši tādu šodien izjutu, darinot ziloņus. Patiesībā šī sajūta mani pielējusi visu nedēļas nogali, vakardienas nakti, kad līdz četriem rītā knibināju Indijas sērijas ziloni, kurš savos rakstos pārspēj visus. Tas neticamais miers, tā kņudināšana bija tāda kā sen piemirsta sajūta. Viegla un lidinoša eiforija.

Es nezinu, no kurienes atnāca iedvesma. Varu tikai nojaust, bet vispār dzīvē jau ne vienmēr ir tik svarīgi, no kurienes un kas rodas, ir tik kolosāli, ka tas rodas.

Lai silti un koša nākamā nedēļa!