Fēleris ar prezentīno

Kolēģe trakotā sajūsmā plaukšķina rokas, jo esot makten labi iepirkusies. visiem radiem. vīrišķiem un sievišķiem. “viņi domās, ka man jumts aizbraucis, ka es tik dārgas dāvanas viņiem. tādu, nutur, krēmu no tās dārgās firmas, ja. hāhā! bet viņi ta nezin, pacik es to pirku!” es tik klanu galvu, jo atlaides jebkura krutuma produktam ir svēta lieta, protams. taču ja to pagriež tādā gaismā… eh, pa šiem gadiem vēljoprojām neesmu tikusi pāri tam, cik ļoti cilvēkiem patīk izlikties smalkākiem, kā viņi ir. /redīss ir runājis/

Tuvojas dāvināšanas laiks un daudzi no planktona jau tagad jūk prātā, ko pirkt, ko dāvināt, ko par mani padomās, vai par mani vispār padomās, cik dārgi vai lēti tas izskatīsies un vispār, jādāvina, jo NEVAR nedāvināt. Tradīcijas! Esmu jau vairākas reizes izteikusies par dāvanām, par to, cik nejēdzīgas lietas cilvēki dāvina. Par to, ka dāvina lietas, kuras patiesībā gribētu saņemt paši un kurām ar dāvanas saņēmēju pat ne tuvu nav nekāda sakara.

Atgriežoties pie augstāk lasāmā citāta, kurš mani pamudināja pieliet šim pasākumam mazlietiņ degmaisījuma. To, ka cilvēkiem patīk mālēties smalkākiem, kā viņi ir, jau zināju sen, taču ir vēl kāds „kā zveltu ar somiņu pa seju” posms.

Dāvanas saņemšanas brīdis, prieks, gaviles, mirdzošas acis un tad kā ar cirvi: „Ai, nu nav jau par ko. Nebija jau dārgi…” Pff.. paklau, el kretīno, es Tev cenu prasīju? Tas ko tagad nozīmēja, ka pie manis tikai ar „lētām” dāvanām? Vai arī tā bija kā zīme: „Tevis dēļ visas zvaigznes nonesīšu… līdz kurām ar trepju palīdzību tikšu?”
Nav ne jausmas, kā dāvināt jūs, bet cilvēkiem, kas man patiešām kaut ko nozīmē, naudu neskaitu. Skaitu tikai tad, ja patiešām nevaru atļauties to, ko gribētu atļauties. Tad atliek tikai likt lietā izdomu, taču nekad manas dāvanas nav pavadījis teksts „ai, nebija jau dārgi”, jo kāda nozīme cenai, ja patiesā nozīme ir dāvināšanas nodomam. Arī puķi par 30 santīmiem var pasniegt tā, it kā tā būtu maksājusi visu algu un var pasniegt veselu spaini ar ziediem tā, it kā tās būtu kāds ieskapējis, ka tik no tā tikt vaļā.

Visa šī sakarā mani kaitina vēl kaut kas. Ja dāvinātājs darinājis kaut ko pats, dāvināšanas mirklī šis ņemas dāvināmo noniecināt.. salīdzināt, norādīt uz tā iespējamajiem trūkumiem. Hmmm… un man likās, ka šis „mans zīmējums nav smuks” sindroms beidzas tā ap pamatskolas 7. klasi, bet izrādās ne, daži to velk līdzi visu mūžu.

Un vispār, nav ko lekt augstāk par pakaļu, kaut reizi gadā esiet paši un dāviniet pa īstam. Kas vēl svarīgi.. it sevišķi vīriešiem šitas :D ja jūs koķetējat ar vairākām dāmām, nedāviniet viņām vienādas smaržas. Galu galā pasaule maza.. ņems viņas un vēl iepazīsies :D

Lai karsti šonakt… dejojot :D