Kni virtuve

love yourself more

FIMO 50 World Project

Mēs iepazināmies 2008. gada decembrī Hamburgā. Kaut kad īsi pirms Ziemassvētkiem es pirmo reizi rokās paņēmu polimērmāla masu, kas bija mīksta kā plastilīns. Lipīga. Krāsaina. Uztaisīju putniņu un jutos ārkārtīgi lepna, neskatoties uz to, ka tajā brīdī netika ievērots pilnīgi neviens drošības noteikums, vēl trakāk, par tādu eksistenci nemaz nebija ne jausmas.

Soli pa solim un krāsaino FIMO zīmola polimērmāla masas klucīšu pirkšana jau bija pārvērtusies azartā. No Hamburgas mājās vedu toņus, kurus Rīgā neviens nedeva. Deficīts divdesmit pirmajā gadsimtā. Dzīvojot pie vecvecākiem, algu triecu inventārā, daudz lasīju un pētīju, bet uz kursiem spītīgi negāju. Pati. Visu pati. Vēlāk gan atklāju, ka tie daži man zināmi polimērkeramiķi ir ārkārtīgi jauki cilvēki.

Viss, līdz kam tas ir nonācis, ir redzams Kni virtuvē jau vairāku gadu garumā, bet ko nu es ar tiem saviem septiņiem darbošanās gadiem, kuru laikā ir bijušas milzu pauzes. FIMO svinēs 50 gadu jubileju! 50!

Šajā sakarā Staedtler (FIMO ražotājs) ir aicinājis māksliniekus un nemāksliniekus no visas pasaules piedalīties akcijā, radot 10 x 10 cm lielas flīzītes no šī materiāla, pēc tam tās nosūtot viņiem līdz aprīļa beigām.

Mans pēdējā laika režīms ir tāds, kāds nu tas ir – aizņemts. Trīs reizes nedēļā sporta zāle, atlikušajās divās darba dienās kāda tikšanās, tad jau klāt nedēļas nogale un mūžīgā lavierēšana starp ziloņiem un to, kas notiek ārpus tiem. Šī reize nebija izņēmums.

Piektdienas vakarā, pārrodoties no zāles, pēc vakariņām sēdos pie galda. Pat nav saprašanas, no kurienes uzradās enerģija un vai tas uzrāviens nebija tieši šī ierobežotā laika dēļ, jo par projektu mistiskā kārtā uzzināju pavēlu. Viens brīvs vakars, lai deviņos no rīta celtos augšā un postos brīvdienām Kurzemē. Nezinu, kur tieši tobrīd bija mans prāts, bet es attapos pusē piecos no rīta, kad liku pēdējos akcentus flīzītē, kura man bija aizņēmusi tieši astoņas ar pusi stundas. Vienīgais, par ko spēju domāt – kaut krāsns tagad visu nesabojātu un kaut es spētu ātri, ātri izgulēties.

Krāsns šo to sabojāja gan, bet ne tik ļoti, lai to nezinātājs pamanītu. Vēl viena labā ziņa – pamosties man arī izdevās. Pat ja es savam veikumam varētu piesieties un varētu arī sev kratīt ar pirkstu, sakot, ka vajadzēja jau sākt ātrāk, man ir prieks, ka šajā reizē un šajā projektā man ir pieticis prāta integrēt ziloni (jā, man ir žēl, ka to neizdarīju The Broken Internet Project).

Smieklīgākais brīdis, šķiet, visā procesā bija doma, vienu apli uztaisīt no mazītiņajām bumbiņām, bet tad galvā parēķināju, atcerējos, ka mazajām mandalām vidū sanāk vismaz 50 bumbiņas.. nea, paldies. Kurzeme manu neierašanos nesaprastu. To astoņu stundu laikā, kamēr darbojos, šķiet, tā īsti nemaz no galda neatgāju. Ja jūs zinātu, cik šīs stundas ātri pagāja. Kā mirklis.

Un ko tu pavasarī dari? Ar ko tu baro savus putnus?

Atvilktne: Sloņ un darbi
  • Spīgana saka:

    Draugs, ja Tu šitā bliezīsi, man vajadzēs ne tikai spraužamus un karamus ziloņus, bet arī sienas ziloņus!

    13/04/2016 at 10:57
  • Laura saka:

    Ļoti skaists sienas zilonis! Tāds pavasarīgs!

    13/04/2016 at 14:01
  • Kni saka:

    Paldies, Laura!

    Spī, ir tā, ka man jau ir viens pasūtījums šāda te paturpināšanai. Kaut kādi “elles” vārti nu ir vaļā :D

    13/04/2016 at 22:29
  • Renāte saka:

    ou mai gād!! paklanos Mākslinieces priekšā! kārtējais Pārcilvēcīgais skaistums!

    25/04/2016 at 17:13
    • Kni saka:

      Gribēju jau teikt, nāc, parādīšu dzīvajā, bet tad atcerējos, ka sen jau aizceļojis uz Vāciju.
      Paldies!

      25/04/2016 at 21:25

Leave a Reply