Nu re! Pēdējā siltā vasaras diena svinīgi nosvinēta un godam aizvadīta. Apcerēta un samīļota. Ar gaismu aizvadīta.
Lai nu kā, es tomēr cenšos noturēt noskaņu tik ilgi, cik vien iespējams, tāpēc nedēļas nogalē iegādāju kādu aksesuāru, kas man tomēr ļauj ar mierīgu sirdi un smaidu uz lūpām, valkāt manu vismīļāko apģērba gabalu un proti – svārkus.
Pateicoties šim aksesuāram ejot pa ielu smejos. Gardi smejos.
“Jā, man arī patīk.”
“Jaukais, noslauki siekalu. Sola aukstu laiku. Sasals vēl, sagriezīsies…”
“Vai tad nu tā jāskatās?”
“Vecmāmuļ, tik nemet krustus!”
“Esi aizmirsis teicienu par vārnu, kas mutē ielidos?”
Bet vispār, neļaujiet aukstumam, kas tuvojas, kaut ko jums nočiept. Čiepiet no viņa! Košus mēteļus un šalles, beretes un jautras balles.
Iekš foto manas kājas uzziedējušas! Vajag taču kaut kur to nerātno aci piesiet. Vai ne?
P.S. Aizņēmos pie Edgara.
If you catch me dreaming
Please don’t wake me till I’m done
Just leave me sleeping
Until the morning comes
Just pass me over
Make believe that I’m not there
Just leave me be
Until the Savior comes
Saklausīts dziesmā.
superīgas! :)
Ou… Kāds daiļums!