Fobija?

Pārceļoties uz dzīvi Avotu rezidencē, pirmais, ko patiešām novērtēju, bija telpu plašums, jo tik milzīga istaba man nekad nebija bijusi. Arī Ziemeļpolmājās istabu sev izvēlējos pēc principa – mazākā, tātad mazāk būs jātīra. Ai, kā es tolaik maldījos savos pieņēmumos! Kad sapartu, ka šis arguments nestrādā, atradu citu – manējā bija vissaulainākā.
Tad pārcelos pie opīšiem uz bākas zemi un saņēmu tādu pašu kamorku tikai garāku. Ne īsti apgriezties, ne izplesties, ne valsi uzdejot. Kā gultu saklāj, tā vairs nekam daudz vietas nepaliek, taču te.. uh! Vietas pietiek visam un vēl pāri paliek.

Šajās dienās, kad mājās šeptējos viena ar kaķiem, mani pārņēmusi dīvaina fobija. Plašums mazliet sācis biedēt, jo atrasties 120 kvadrātmetru lielā platībā vienai ir tomēr mazlietiņ bailīgi. Katrs savādais troksnis liek saausīties, kaķu bizināšana arī izklausās skaļāka un tā vien gribas telpu ap sevi samazināt. Zinu, tas tā mirklīgi, lai gan tagad atceroties gadījumu, kad izmazgāju jaku un pakāru to uz pakaramā pie lustras viesistabā, kas savukārt atrodas tieši pretim manai istabai. Iznākot no istabas tumšajā koridorī satrūkos, kad pretējā istabā ieraudzīju tādu kā cilvēka stāvu. Visam ķermenim pārgāja pāri karstuma vilnis un sirds it kā salēcās. Ķerot pie sirds, tomēr nosmējos, jo tā taču mana jaka!

Nez kā jūtas cilvēks, dzīvojot divstāvu mājā viens pats? Lai gan to tīri labi varu iedomāties, jo vienu vasaru, dzīvojot pie kādas omiņas Vācijā, man tika piešķirts vesels stāvs trīsstāvu privātmājā. Apmēram tāda pati sajūta… itsevišķi lavoties uz pagrabu pēc saldējuma :D

P.S. Foto nav nekāda sakara ar ierakstu. Gribējās smuku bildi, taču neko prātīgu (t.i., man pa prātam) nevarēju atrast. Priekā! Man ļoti ļoti salst. Smieklīgs tas pavasaris.

Published by

Kni

Love yourself more

9 thoughts on “Fobija?”

  1. Man vecākiem ir māja. Agrāk mamma tur dzīvojās viena. Mani pārņēma šausmas jau no attāluma, jo – apkārt pa ziemu dzīvoja tikai divi kaimiņi, visapkārt tumšs… brrr. Apbrīnoju viņu. Tāpat abrīnoju savu vīra māti, viņa kā maijā aizceļo uz laukiem, kur km rādiusā neviena nav, tā oktobrī atgriežas. Tur ir ne tikai telpu plašums, bet arī vēl apkārt pilnīgs tukšums – lauks+mežs. Es nevarētu. Būtu tramīga kā tāda meža stirna :S

  2. Esmu pieradusi, ka man visu laiku kāds ir blakus. Taču, kad palieku viena kaut uz pāris dienām, mani ar pārņem šitā fobija. Visas skaņas kļūst skaļākas, izslēdzot gaismu istabā, paskatos pa logu vai kāds nestāv uz ielu un nelūkojās manos logos, kaut gan ikdienā tā nekad nemēdzu darīt. Tādi mēs dīvainīši esam..

    1. Dzīvošana vienai mani nebiedē, kā tas plašums, ja esmu viena. Iedomājies.. kamēr kaimiņš komandējās ..3 tukšas istabas, liels koridors un vēl virtuve ar mazo istabiņu… Telpas apkārt par daudz, ja esi viens. Pieļauju, ka divistabu/trīsistabu dzīvoklī šādas domas mani nepiemeklētu.

      1. zin, es pat mūsu 1,5 istabniekā esot tikai kompānijā ar kaķi, aizmiegu pie ieslēgtas gaismas un mostos ik pa laiciņam augšā, lai paskatītos, vai kāds nestāv pie gultas :D jāatzīst, ka kādreiz tā nebij… atceros, ka tajās retajās reizēs Ziemeļpola 3istabu dzīvoklī palikt vienai pa nakti man bija tīrākā svētlaime :) Nez, vecums nāk virsū vai?

      2. Ei nu ei.. jūsu dzīvoklī jau nu gan nav par ko baidīties. Aiz tām dzelzs durvīm!
        Vismaz tad, kad es pieskatīju Fēliksu.. nu mums abiem bail nebija :D :D :D

  3. To kā ir dzīvot vienam es nemāku spriest, ja ņem vērā to cirksu trupu ar kuru kopā dzīvoju, bet tajās reizēs, kad uzdzīvoju pa eiropas hoteļiem pa valsts naudu :) tad gadās padomāt par vientulību un vienpatību. Visšaušlīgākais hotelis bija Krakovā, kuram pretim durvīm bija spogulis visā cilvēka augumā un katru vakaru atverot durvis man piebaidīja sirdstrieku, jo likās, ka kāds taij pustumsā ir vēl bez manis. Gluži kā no Hitčkoka :)

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.